Pasprūk…

Jā, gadās. Meitenei stundā kas nesanāk, un viņa ne pārāk skaļi (bet dzirdami) nosaka “p…”, zēns no priekiem par labu vērtējumu novicina roku rupjā žestā. Vai otrādi, vienalga. Ko darīt? Nereaģēt, demonstrējot savu labo audzināšanu?
Nē. Mēs esam skolotāji, un mums jāskaidro. Savu labo audzināšanu varam demonstrēt, ja kādam nejauši pasprūk purkšķis pa apakšgalu. Pa augšgalu nekas nedrīkst sprukt. Tas jākontrolē. Mums jāpaskaidro, ko nozīmē žests vai vārds, kad to lietot vai nelietot. Protams, tas vajadzīgs tikai pirmajā reizē. Pēc tam pietiek ar nelielu mājienu vai skatienu. Citreiz reaģē paši skolēni.
Tieši tas mums jāiemāca – kad ko drīkst un kad nedrīkst, jo ir reizes, kad tas rupjais vārds vai žests ir tieši nepieciešams. Bez sašutuma vai nosodījuma – vienkārši jāpaskaidro. Un, ja vajag, vispirms pašam jānoskaidro.
Un nav jāklausās iebildumos, ka šos vārdus lieto tādā vai citā nozīmē. Katram vārdam vai žestam ir pamatnozīme. Un punkts.

Dalies ar saviem draugiem spiežot uz vēlamās ikonas zemāk

Kas mācīs?

Rīts. Rets gadījums – skatos TV. Skolas direktors runā par tēmu, kas nesen (beidzot!) aizsākta – ko darīt ar bērniem, kuru dēļ klasesbiedri vai pat

Turpināt lasīt »

Kad atiet vaļā

Nav jau arī skolotāja dzīve bez saviem prieciņiem. Viens no tiem – kad atiet vaļā. Tiem, kas nelieto skolotāju žargonu: šis teiciens nozīmē, ka skolēnam

Turpināt lasīt »
Skolotāja Māra Ozola ar pirkstu gaisā

Par to pašu

Liekas, esmu ar kāju trāpījusi lapseņu pūznī. Iepriekšējam rakstam komentāri birst kā no maisa. Liela daļa atbalsta rakstīto. Bet daudz ir tādu, kas runā pretī.

Turpināt lasīt »

Ko piedāvā Skolotāja Māra Ozola?

Apskati arī jaunākās grāmatas!