Tā. Sācies ir. Ieskrējiens paveikts. Nu priekšā maratons. Izturēsim? Cerams.
Apmēram pirms 200 gadiem dzejnieks rakstīja: “Kad aties latviešiem tie laiki?” Jā, kad aties? Laiki, kad skolēni nāks uz skolu mācīties, nevis ālēties un sevi izrādīt? Kad skolotāji ies uz skolu vienkārši strādāt, nevis izmisīgi cīnīties par iespējām kādam kaut ko iemācīt? Kad skolas būs pilnas ar jauniem, labi sagatavotiem kadriem? Kad direktori un mācību pārziņi organizēs skolas darbu un mācību procesu, nevis izmisīgi apzvanīs visus zināmos pensionārus, studentus un citu skolu kadrus ar klusiem, parasti bezcerīgiem lūgumiem? Kad vecāki nāks uz skolu sadarboties, nevis karot pat it kā pārkāptām mīluļu tiesībām? Kad tad beidzot, velns un elle, tie laiki aties?
Pagaidām ir, kā ir. Tikai sirdi plēš klusie skolēnu lūgumi: “Paņemiet, lūdzu, skolotāj, mūs arī!…” Viņi pagaidām palikuši bez skolotāja. Nevaru, mīļie, nevaru. Piedodiet. Vairs nevaru.
