Reiz kāds mans privātskolnieks (kurds no Vācijas, 17 g.v.) bija ļoti pārsteigts, kad nedalīju viņa sajūsmu par komunismu un nevēlējos atgriezties sociālismā, pat sameklēju tulkojumu frāzei “tikai pār manu līķi”. Arī skolā, mācot par padomju laika literatūru, ir jāsecina, ka par šo laiku vairumam nav nekāda priekšstata. Un kur lai tāds rastos, ja skolā katrai tēmai ir paredzēts noteikts stundu skaits, bet vecāki par šīm tēmām nerunā un lasīt negribas? Tad ir tik viegli iestāstīt, cik padomju laikos bija labi un jauki, tāda tautu draudzība, visiem darbs un tik daudz kas par brīvu. Pēc tam solis vien līdz domai, ka jaukais Putins tikai grib atgriezt atpakaļ šos jaukos laikus.
Sirsnīgi pateicos, paldies par kūkām! Pārāk labi atceros tukšos veikalus un iepirkumu somas, rindas un mūžīgi lāpāmās bērnu drēbes (ja vispār izdevās kaut ko dabūt) un kājas kropļojošos apavus utt., utt. Atceros obligātās demonstrācijas un politinformācijas, uzspiestos svētkus un daudz ko citu. Bet kur ir tā laika liecības – lietas un grāmatas? Jā, dažos muzejos ir. Bet ar to nepietiks, jo visi jau neaizbrauks, piemēram, uz Aizkraukli. Katram ir jāpieliek roka, lai jaunā paaudze saprot, kas ir kas, kādus laikus esam pār sevi pārlaiduši. Tas nekas, ja viņi neinteresējas par tādām lietām, negrib lasīt vai pat klausīties. Pats no sevis jau nekas nenotiks.
Arī mūsu biedrība “Kultūra. Vide. Sabiedrība” dara, ko var šajā jomā. Pamazām Sunīšos (netālu no Raganas – ja kāds nezina) top telpas, ekspozīcija, grāmatu krātuve. Protams, tur ir arī citas lietas, bet tā jau ir arī cita tēma.
