Nāk iekšā vienpadsmitklasnieks un rūkņā: “Ir nu gan tagad tā jaunatne!” Izrādās, šo gandrīz no kājām notriekusi skrienoša astotklasniece. Pasmejos: “Jā, kad mēs augām, tad ar tā negāja.” Saruna akurāt kā faraonu laikos.
Bet vai nu tik ļauni ir? Nebūt ne, vajag tik zināt, kur to labo jaunatni meklēt. Neba nu bāros un vārtrūmēs. Labākā jaunatnes daļa sporto, strādā, ceļo. Nupat viņvakar biju vienā saietā (jau kuro gadu) – Firmas Southwestern Advantage Latvia gadskārtējā banketā, kur viņi priecājas par padarīto un apbalvo labākos. Man tur regulāri jāsaka runa kā mammai, un sāk jau trūkt, ko teikt: cik tad var katru gadu malt vienu un to pašu – šis labi, tas labi, mani bērni tur strādāja, ļoti priecājos utt. Bet bija tiešām labi, un esmu pateicīga un priecīga, ka viņiem ir bijusi tāda iespēja augt un sevi pilnveidot. Protams, arī nopelnīt, bet tas jau atkarīgs no paša centības.
Bet, runājot par jaunatni, – kas gan var tādam pensijas vecuma tantukam kā man būt vēl labāks kā skatīties: apkārt mudž desmitiem skaistu, labi ģērbtu jauniešu, kuri priecājas par to, ko paši padarījuši, iemācījušies, par to, ka spējuši pārvarēt savu negribēšanu un nevarēšanu, kuri izgājuši lielajā pasaulē, kaut ko tur sasnieguši, apguvuši un nu ar visu iegūto un apgūto brauc mājās. Viņiem jūra līdz ceļiem un pasaule kļuvusi maza, taču viņi ir te. Atpakaļ. Pie mums. Mājās.
Un tie jau nav vienīgie. Pilni sporta ziņu raidījumi ar manu bijušo un esošo skolnieku vārdiem. Vai kāds no dīvāna sportistiem maz apjauš, cik daudz spēka un laika viņi savā darbā ieguldījuši. Arī viņi bieži ir tālu, bet reiz brauks mājās. Mēs gaidām. Ei, jūs tur, plašajā pasaulē! Kā jums ar ārpusklases lasīšanu?
