Eksāmens pagājis, rezultāti zināmi. Paldies Dievam, nav tik slikti, kā baidījos. Un tomēr kaut kas tā kā skrubina.
Latviešu valoda, 11.klase. Latviešu valodas eksāmens. Šie bērni trāpījās kovidam taisni pa vidu. Pēc 9.klases pat eksāmenu nelika. Tātad šis viņiem ir pirmais, vienai daļai – pēdējais. Kas ir, tas paliks. Pēdējo gadu, taisnību sakot, to vien darījām kā lāpījām vecos caurumus, kas radušies, mācoties attālināti. Paši lūdza sākt vēlreiz no ābeces. Tāda nu tā situācija.
Par rakstu daļu es neko nesaku. Bet mutiskā… Daudz par grūtu. Un, galvenais, tā nekādi neparāda reālo situāciju. Maniem cālīšiem – lielizmēra sportistiem, kas nebaidās ne no grūtiem uzdevumiem, ne traumām, kas raduši saņemties piņķerīgās reizēs un uzvarēt, kas klases priekšā pie tāfeles prata runāt, izteikt savu viedokli, prezentēt darbu – tagad bija gandrīz vai mute ciet un acis kā babuļa pauti. Pirmo reizi viņus tādus redzēju.
Kas tad bija par vainu?
1. Dotie teksti bija pārāk sarežģīti. Ja pašķirsta mācību grāmatu (Mums literatūrā ir Zvaigzne ABC, veca, bet skolas specifikas dēļ pie mācību grāmatas jāturas diezgan cieši.), tur esošie teksti tikai retais ir tik grūts. Protams, varēja izvēlēties, un tas ir ļoti labi, bet vienam otram sagadījās arī abi grūtie. Un ja nu vēl sagadījās, ka nevienā no tiem nav skarta tēma, kurā jaunietim ir kaut jel kāda pieredze? Kādus tad faktus lai nabadziņš min?
2. Ne visus jautājumus varēja labi salāgot ar attiecīgo tekstu. Nevienam nav noslēpums, ka mūsdienu jauniešiem ir mazs vārdu krājums. Ja nu vēl jautājumā turklāt vēl bija kādi nesaprotami vārdi, cits nekas neatlika kā atvainoties un atteikties uz to atbildēt. Muldēt tukšu es savējiem nemācīju. Varbūt vajadzēja?
3. Skolotājam-intervētājam darba bija ļoti daudz – ne tikai koriģēt skolēnu darbību, bet arī darīt visu ierakstam nepieciešamo. Nezinu, kā citi, bet man gadījās nepareizā brīdī ieslēgt vai izslēgt ierakstu. Atbildība liela. Zinu, ka eksāmenos darbojās arī kolēģi, kas vecāki par mani un vēl vājāk pārzina datorus. Vai no viņiem netika prasīts par daudz?
4. Neesmu nekāds centralizēto eksāmenu fans. Mani nepamet sajūta, ka visi tie un centralizētās labošanas rāda, ka skolotājam it kā nevar uzticēties. Bet kā tad šim var uzticēt mācīt bērnus? Samācīs vēl ko nepareizi! Varbūt klasē laist tikai ar kontrolpersonu vai ierakstu? Mēs savā laikā likām eksāmenus, kur piedalījās tikai vietējie skolotāji (ja nu kaut kur atbrauca biedri no izpildkomitejas izglītības nodaļas), ātri izlaboja, visi rezultāti drīz tapa zināmi. Nedomāju, ka tur bija vairāk blēdību nekā mūsdienās.
Lai no kā, tas ir beidzies. Nākošgad gan viss sāksies no jauna. Ceru, ka man vairs nebūs jādzird no sakarīga puiša vārdi (kā atbilde uz manām izbolītajām acīm, mutiskajā eksāmena daļā redzot priekšā noliktu tukšu lapu): “Piedodiet, skolotāj, man tā trīc rokas, ka es nevaru parakstīt!” Labi, ka vismaz parunāt visi varēja. Mani peļukiņi to nebija pelnījuši.
