Visi skolotājas Māras Ozolas raksti vienuviet!
Nu tad beidzot!
Beidzot internetā (vismaz manā FB burbulī) viens pēc otra parādās raksti. Par skolēnu integrēšanu. Par disciplīnu. Par skolotāja lomu un stāvokli skolā. Un tie runā par reālo situāciju, par to, kas patiesībā notiek. Publiski runā. Skaļi. Beidzot! Un, jā, draugi,
Labie cilvēki
Kad FB kārtējo reizi uzpeld teksts par to, cik ļauni un neiejūtīgi ir visi mūsdienu cilvēki, man nāk smiekli. Kur gan šie rakstītāji vazājas, ka tādus vien satiek! Pirmkārt jau, arī agrāk cilvēki būtībā vienmēr ir bijuši visdažādākie. Neticat? Paši
Par dienasgrāmatām
Klausos radio, kā kārtīgam pensionāram pieklājas. Runā par skolēnu dienasgrāmatām. Tas parauj vaļā atmiņas. Esmu skolniece. Kārtīgā meitene. Pildu dienasgrāmatu un piktojos: obligāti jābūt ierakstītām visām stundām – katru nedēļu vienām un tām pašām, blakus ailītē – uzdotais. Reizēm ir,
Kavējam, kavējam…
Ak, mūžīgā tēma, kas tiek cilāta allaž no jauna. Jā, kad mana paaudze gāja skolā, gadījās, ka kāds nobastoja pa stundai: darbs bija goda un slavas lieta, inteliģenti pa vecam skaitījās cilvēces atkritumi un pat ieviestā obligātā vidējā izglītība necik
Par klusēšanu
Visai bieži FB nākas redzēt sižetus, kur kāds dara kaut ko sliktu, bet visi apkārtējie klusē. Tā ir tāda kā klusēšanas kultūra (vai antikultūra). Un tas ir vislielākais ļaunums. Kur bija tie ļaudis (cilvēki?), kas sēdēja vagonā, kur ļauni ņirgājās
Uz labu?
Klausos, skatos un priecājos – katru dienu plašsaziņas līdzekļos tiek runāts par skolu. Jautāsiet, kas tad nu tur tik labs? Vienkārši atceros laikus, kas viss juka un bruka, bet par skolas problēmām neviens nekur neko nerunāja. Ak jā, runāja gan:
Meklē vairāk par Māru Ozolu arī šeit
