Par ko tik internetā nespriež sieviešu sakarībā: vai viņām jāiet politikā, vai jādzemdē, vai jāsēž mājās, kā iepriecināt vīrieti, un kas tik vēl ne. Ja vairāk palasa, galva griežas un nekādi nav skaidrs, kā tad man, ja reiz trāpījies piedzimt par sievieti, jāuzvedas un jādarbojas.Populārās ārzemju grāmatās (un ne tikai) tiek rādīts, ka vēlams būt […]
Vajagot celt skolotāju prestižu. Jā, vajag jau gan, tikai kā? Kā to izdarīt, ja daudzu gadu gaitā šai jomā ir iebraukts pamatīgā p…? Pirmkārt jau pašiem skolotājiem vajag turēt savu degunu augstāk un asti gaisā. Bet ar to vien vairs nebūs līdzēts. Nelīdzēs arī algas pielikums vien. Katrreiz pēc tiem nabaga grašiem, kas tiek pielikti
Vajagot celt skolotāju prestižu Read More »
Es esmu pēdējais ierakums. Pēdējais bastions. Aiz manis vairs nav nekā.Tikai es varu iemācīt to, kas ģimenē palicis neiemācīts. Tikai es varu viņiem pavērt acis, pamācīt pacelt galvu no ikdienas, vienmuļības un šaurības. Tikai es varu ievest grāmatu pasaulē. Tikai es varu iemācīt dažas tautasdziesmas. Tikai es varu iemācīt pa īstam lasīt un rakstīt. Aiz
Noteikti daudzi skolotāji ir iedevuši saviem skolēniem garus ieteicamās literatūras sarakstus, ar ko jātiek galā vasarā. Un daudzi vecāki ar šausmām domā, kā ar šo neiedomājami grūto uzdevumu tikt galā, jo lolojums mūk no grāmatas kā velns no krusta. Skolā tam ir dažādi risinājumi. Es gadu gaitā esmu izstrādājusi savu 5 soļu sistēmu, kas man
Labdarība. Darīt labu. Labi darīt. Kas tas ir? Noteikti ne ilgstoša slinkuma un izlaidības atbalstīšana. Ziemassvētku dāvanas? Varbūt. Palīdzība tālu zemju katastrofu un karu upuriem? Droši vien, bet tad grūti trāpīt mērķī un vajadzībās. Labdarība ir padot plecu vai pastiept roku un palīdzēt noturēties grūtā brīdī, izturēt un nostāties uz kājām. Cilvēki ziedotu daudz vairāk
Savlaik man aizliedza turpināt mācīt arī citas valodas, ko biju darījusi gadiem (neviens vismaz skaļi vai rakstiski nesūdzējās, ka daru to slikti) – jauns likums, ka vajag katrā valodā atsevišķu augstāko izglītību. Nu to vairs pēkšņi nevajag – skolotājus gada laikā ceps kā kliņģerus. Lai Dievs dod, ka izdotos, vismaz nebūs jāsūta stundās gadījuma personas,
Zvana man sabēdājusies vecmāmiņa (ne pirmoreiz). Atkal raudot mazmeitiņa. Pa vasaru bijis uzdots izlasīt J.Grīziņa “Vārnu ielas republiku.” Lasījušas ilgi un dikti pārmaiņus, vai katru otro vārdu apspriedušas un skaidrojušas. Ar mokām galā tikušas, ar uzdevumiem gan ne. Meitēns ar tiem nosūtīts pie vecmāmiņas. Ņemot palīgā papildmateriālus un internetu, uztaisīts vides, laika un tēlu raksturojums,
Vēlreiz par lasīšanu Read More »
Mūžīgais jautājums jebkurai reformai – ko tad vajadzētu mācīt. Arvien uzstājīgākas balsis saka: to, kas vajadzīgs ikdienas dzīvei! Jo bērni ikdienā neprot to, un to, un to.Piedodiet, bet tas un tas, un tas ir vecāku, vecvecāku pārziņā. Ja skolas apmierināsies tikai ar ikdienas vajadzību apmierināšanu, tad drīz mums var nākties, ādās tērpušamies, ar rungām rokās
Nosvinēju 14. jūniju. Un pirms tam 25.martu arī svinēju. Un svinēšu katru gadu. Kāpēc gan ne? Tās tak ir manas dzimšanas un vārda dienas. Arī draugiem un radiem viegli atcerēties. Kā sēru karogi, tā jāsūta sveicieni un jānāk ciemos.Jā, bija represijas. Mūsu ģimene no tām cieta ļoti smagi. Jā, es pieminu. Un tad? Vai visu
Nosvinēju. Un svinēšu vēl. Read More »
Es skatos uz zālē sēdošajām skolotājām. Tik dažādas un tomēr līdzīgas. Jā, nodzītas. Jā, nogurušas. Un tomēr… Viņās ir kaut kas tāds, kas gribot negribot liek domāt par jaunību. Arī tā, kas varētu būt gandrīz vai manas mātes gados un nodarbībās sēž ar stingru, tepat vai bargu seju (viņas jaunības laikā skolotājam bija obligāta stingrība),
