Mēs esam kaut ko palaiduši garām – to, ko savā bērnībā pat nepamanījām.

Divas mazas naktskreklos tērptas meitenītes, durvju spraugai piespiedušās, vēro TV pārraidi vai filmu, ko skatās lielie. Tās esam mēs ar māsu. Ilgi ciešamies, jo zinām, ka tiksim raidītas gulēt, ja ierunāsimies. Par spīti uzmanībai agri vai vēlu pasprūk jautājums. Tomēr ir vērts riskēt, jo, kaut arī filma paliek līdz galam nenoskatīta, atbildi saņemam. Dažreiz televizoru skatās visa ģimene, tad ir vairāk jautājumu un skaidrojumu, kaut bieži tiekam apsauktas.

Vidusskolēni ar skolotāju – mani – skatās filmu. Bērni tai sagatavoti. Un tomēr zinu, ka nepieciešami komentāri visas stundas garumā, citādi puse neko nesapratīs vai sapratīs tikai pa daļai. Viņi kopš agras bērnības ar televizoru atstāti divatā, nebija, kam jautāt neizprasto.

Daudzi nav redzējuši nevienu latviešu filmu un ir ārkārtīgi pārsteigti, ka tās tik labas, pat vecās, moka nost kaimiņus, caurām dienām atskaņojot I.Kalniņa dziesmas.

Mēs esam palaiduši garām iespēju atbildēt uz jautājumiem, kopīgi skatoties filmas.