Tiem, kas joprojām turpina bēdāties par to, ka bērni un jaunieši nelasa, negrib un viena daļa pat neprot to darīt, varu teikt tikai vienu: nenolaidīsim rokas! Velns nav tik briesmīgs, kā viņu mālē. Lasīšana pamazām atkal nāk modē un izplatās, tikai ir drusku mainījusi veidu. Kad pirms pieciem gadiem, jaunā klasē iegājusi, teicu, ka būs jālasa, […]
Vēlreiz par lasīšanu Read More »
Iepriekšējās publikācijas dēļ nez kāpēc ir radusies interese par manu veselības stāvokli. Tā kā dažs labs cenšas popularizēt savus priekšstatus par lietām, kas attiecas tikai uz mani, labāk pastāstīšu par to pati – nav jau nekāds valsts noslēpums. Diabēts (2.tips), sirds mazspēja (viena lieka caurumiņa dēļ, ja nemaldos), artrīts (nezinu, kurš), astma (viegla forma), dažādi
Izlasot grāmatas ”Ala” aprakstu, pirmā doma, kas iešāvās prātā bija – Kas labs tad tajā Latvijā varētu norisināties? Sākotnēji mani māca šaubas vai grāmatā paustie notikumi spēs turēt līdzi ārzemju literatūrai par attiecīgo tēmu, jo par ~apokalipsi~ , kas norisinātos tepat Latvijā, iepriekš nebiju lasījusi. Bet kā jau apstiprina teiciens – “Neskati vīru no cepures”
Margarita Selīna Bogdanova – viedoklis par grāmatu “Ala. Cietoksnis.” Read More »
Es kaut ko tiešām nesaprotu. Visa TV un citi mediji pilni ar jautājumu: kā mācīsim un mācīsimies rudenī? Ne jau par izglītības reformu ir runa, bet par vienkāršu faktu, ka skolotāji negrib potēties. Un tā ir lieta, ko es tiešām nesaprotu. Iedomājos – ja es nebūtu potēta un kāds no maniem skolēniem vai viņu ģimenes
Saudzēsim savus lolojumus un sargāsim – no skarbāka vārda, no nelaipna skatiena, no grūtāka darba, no ātrākas kustības, no vēja pūsmas, no nepatīkamas patiesības, no, no, no… Rakstīsim sūdzības par audzinātājām, vēlāk skolotājiem: ne tā pateica, ne tā paskatījās, ne tā un ne to mācīja, ne tā pieskatīja, ne tā vērtēja, ne tā… Un paši
Celies augšā, Valdemār – ar jūrlietām un ostām kaut kas galīgi nav labi!Celies augšā, Baron – jaunie vairs nezina savas tautas dziesmas, arī no vecajiem reti kurš!Celies augšā, Kronvald – skolas drīz paliks tukšas, jo skolotāji iznīkst kā suga!Celies augšā, Ausekli – vairs lāga neprotam savu tautu mīlēt un cienīt!Celies augšā, Pumpur, un meklē rokā
Kad es biju skolniece, dzīvoju pārliecībā, ka skolotāji neredz neko no visa, ko daru aiz citu mugurām uz un zem sola. Tagad no pieredzes zinu – redz visu. Vēl trakāk, jau no matu cekula sīkas kustības nojauš, ko tūlīt darīšu. Bet viņi nereaģē. Viņi zina, ka es visu jau zinu, ja ne, tad tūliņ iemācīšos.
Nāku no vilciena. Pāris soļu pa priekšu iet trīs jaunekļi. Viens paskaļi ierunājas (spriežot pēc intonācijas – speciāli tā, lai es labi dzirdētu): – E, na h… galva sāp… – Aijaijai, Oņiščenko, kā tad jums tik dīvainā vietā galva sasāpējusies? – nekavējos atsaukties mierīgā, viegli ieinteresētā balsī. Saruna tomēr pārtrūkst, puiši, kaut gan turpina mierīgi
Kā es tiku galā ar rupjību Read More »
Kad neesmu skolotāja, tad esmu saimniece savās mājās. Nekas nevar būt labāks par iespēju parušināties mierīgi savā dārzā un pabarot ģimeni ar svaigiem produktiem bez E un citām ķimikālijām. Pats ta zina, ko gāž tiem laukiem virsū, bet tiem kas veikalā man dēls vienreiz minēja, strādājot Nīderlandes noliktavās, labāk apelsīnus nepirkt, tu nemaz negribi zināt
Mēs esam kaut ko palaiduši garām Mēs esam kaut ko palaiduši garām – to, ko savā bērnībā pat nepamanījām.Divas mazas naktskreklos tērptas meitenītes, durvju spraugai piespiedušās, vēro TV pārraidi vai filmu, ko skatās lielie. Tās esam mēs ar māsu. Ilgi ciešamies, jo zinām, ka tiksim raidītas gulēt, ja ierunāsimies. Par spīti uzmanībai agri vai vēlu
Mēs esam kaut ko palaiduši garām Read More »
