Nu, johaidī!Šoreiz gribu izteikties ne kā skolotāja, bet kā četru bērnu māte. Atkal piesaukšu savu vecmāmiņu, kurai arī bija četri bērni, karš un Sibīrija. Viņa teica, ka sieviete var atļauties dzemdēt tik bērnu, cik var viena pati izaudzināt. Ar vīriešiem ir tā – te ir, te nav.Tagad dzīvojam labākos laikos. Arī vīrieši ir tepat, nav […]
Nu reiz dabūjām izbaudīt uz savas ādas, ko nozīmē īsta dabas stihija. Sagaidījām to tālu no mājām – Lietuvas vidienē, un tur bija tāpat kā Latvijā, cik nu varu spriest pēc interneta materiāliem un pa ceļam redzētajiem postījumiem.Skatoties dabas trakošanā gribot negribot nāk prātā domas par cilvēka niecīgumu tās priekšā. Tāpat jādomā par tiem neprāšiem,
Daudzi domā, ka Murjāņos mācās tikai topošie olimpieši, citi – ka tur mitinās tikai bezsmadzeņu muskuļu kalni. Tā vis nav. Jā, internetā, radio un TV ziņās mudž manu bijušo skolēnu vārdi, uzskaitot visvisādas uzvaras un balvas un ļaujot atcerēties viņu sekmes ārpusklases lasīšanā. Bet tas nav galvenais.Daudz svarīgāk ir, ka te aug motivēti cilvēki, kam
Parunāju ar skolotāju, kura regulāri piedalās eksāmena darbu labošanā. Viņa bija domājusi, ka es apšaubu pašu labotāju darba kvalitāti. Nē, ne jau par to ir runa. Domāju, ka viņi savu darba daļu veic godprātīgi. Jautājums – kāpēc tas velkas tik ilgi.Labošanai piesakās paši skolotāji. Ja viņu būtu vairāk, darbs ietu ātrāk. Kāpēc piesakās mazāk? Kāpēc
Nupat man iet kā Oļiņietei – vismaz teiciena sākumdaļa “lai iemu, kur iedama, lai saku, ko sacīdama” man pilnībā atbilst. Tikai runa nav par Dieva vārdu, bet par eksāmeniem. Lai iemu, kur iedama, kāds allaž par tiem pajautās, un man kārtējo reizi nebūs, ko atbildēt.Vispirms jau par to, kāpēc rezultāti top zināmi tik vēlu. Patiešām,
Biju uz “Pērkona” koncertu Līgatnē. Kad mūziķi pieminēja Juri Kulakovu, nopilēja dažas lietus lāses un pāri skatuvei iemirdzējās slaida varavīksne. Laikam viņš tā pateicās. Es priecājos arī par to, ka starp skatītājiem sirmo galvu bija mazāk nekā jauniešu. Acīmredzot es neesmu vienīgā, kas pūlas mest laipu pāri laika un paaudžu bezdibenim un dārgās minūtes atļaujas
Ir pienācis laiks grauzt nagus. Tas ir: eksāmeni nolikti (vismaz rakstiskā daļa) un gaidām rezultātus. Gaidām ilgi – kā nekā labo centralizēti. Bet šoreiz ne par to.Es savējos pazīstu. Progress acīm redzams, dziļā kovidbedre pa lielam aizbērta, bet daudz kas palicis nenostiprināts, tāpēc dūša man nekāda drošā nav un rodas vēlme tiešām grauzt tos nabaga
Pa brīvajām dienām atvilkta elpa, nu var drusku parakstīt. Laikam daudziem liksies, ka es esmu viens gaužām kašķīgs un dusmīgs cilvēks, bet atkal sapiktojos. Nu, par tiem pašiem eksāmena pielaides darbiem. Kaut gan vairs nav pirmā reize, joprojām neredzu tiem ne jēgas, ne lietderības, ja vien mērķis nav sagādāt skolotājiem papildus darbu, lai šiem nav
Ir tik jauki braukāt pa Latviju, redzēt visādus nostūrus, apmeklēt dažādas skolas. Neslēpšu, mazās man sirdij tuvākas, taču arī prāvākās apciemot ir interesanti. Bet viena skola man allaž palikusi atmiņā, un to apciemot bija īpašs prieks.Augstkalne. Skaista ēka, skaista vieta, skaisti cilvēki. Jaukas atmiņas. Kaut gan manai pirmajai turienes audzinātajai klasei jau galvas metas sirmas,
Sūdzas kolēģe, lūdz padomu. Pirmklasnieks skolā stundu laikā enerģiski ņemas pa savām vīrišķajām detaļām: izpleš kājas, iebāž roku biksēs un darbojas. Uz skolotājas aicinājumiem to visu pārtraukt, mierīgi atbild: “Drusku pagaidi!” Un tiešām, pabeidzis darāmo, pievēršas mācību darbam. Tas gan veicas arvien sliktāk, bērnam arvien grūtāk koncentrēties kaut kam sakarīgam, viņš kļūst arvien nesavaldīgāks, nervozāks.
Nestandarta situācija Read More »
