Reforma nāk virsū rūkdama. Atnāk. Skolotājam nu būšot vairāk tiesību, vairāk iespēju vadīties pēc konkrētās skolas konkrēto skolēnu vajadzībām. Pieredzējušo skolotāju prasmes tikšot ņemtas vērā. Un tā tālāk. Bet tālāk nāk ierobežojumi tādi un ierobežojumi šādi, norādījumi tādi un norādījumi šādi. Katru stundu jāiesāk taisni tā un jānobeidz šitā. Skolēniem katru dienu jāliek tas un […]
Svētku nedēļa. Vairumam skolēnu un skolotāju pie krūtīm sarkanbaltsarkanās lentītes, piespraudes u.c. Skaisti.Varbūt tas liekas dīvaini, bet man pie ikdienas darba apģērba negribas neko tādu spraust. Nespraužu arī. Tāpat jūtos labi.Protams, kādā klasē man pajautā, kāpēc staigāju bez lentītes. Jautā – tātad jāatbild. Piebakstu pie krūtīm un saku: “Tā ir tur iekšā. Tam dzīvoju, tāpēc
Lasu rakstu par to pašu – skolotāju trūkumu. Ar studētgribētājiem pedagoģijas jomā viss kārtībā – konkurss uz iestāšanos pamatīgs. Cita lieta, ka jaunie speciālisti tāpat kā ļaudis no ātrajām programmām drīz vien paņem vagu. Nav nekāds brīnums.Vajag tikai cilvēkam nokļūt skolā, un viņa dzīve pārvēršas kā uz burvja mājienu. Viņš pārsteigts konstatē, ka reālais darbs
Esmu pavisam nomocījusies. Jau kuro dienu ar 11.klasi peramies pa komatiem. Vairums par katru cenu grib tos likt “uz dullo”, tas ir, kā pagadās. Nekas labs diemžēl nesanāk. Nākas vien meklēt lielos, ļaunos gramatiskos centrus, tātad teikuma priekšmetu un izteicēju. Iebraucam galīgās auzās.Uzdevums baiss – jāatrod teikumā vārds, kurš atbild uz jautājumu “kas?”, tad jāsameklē,
Ak, nelaimīgais gramatiskais centrs! Read More »
Biju ar lekciju Dzirniekos, kur Staļģenes mazpulki rīkoja trīsdienu nometni. Sirsnīga uzņemšana, uzmanīgi un aktīvi klausītāji. Jauki. Bet ne par to ir stāsts.Nometnē piedalījās ne tikai bērni, bet arī vecāki. Protams, kur nu bez skolotājiem! Un lūdzu – te nu ir tā svētā trīsvienība, par kuru varam sapņot un uz ko tiekties: skolu, vecāku un
Dzirdu kārtējo bēdu stāstu: jauna skolotāja izmisumā, jo netiek galā ar pirmklasnieku, kurš dauza mēbeles, sit skolotāju, bērnus un, protams, lamājas. Atiet nost nevar. Kā lai māca pārējos? Māte šādu iespēju noliedz: viņas bērns nekad neko tādu nedarot, tātad tas nav tiesa vai arī kāds nabadziņu izprovocējis.Godīgi sakot, es arī nezinu, ko tādā reizē darītu.
Rīts. Rets gadījums – skatos TV. Skolas direktors runā par tēmu, kas nesen (beidzot!) aizsākta – ko darīt ar bērniem, kuru dēļ klasesbiedri vai pat skola (vai bērnudārzs) ar visiem pedagogiem nevar normāli strādāt. Laikam būšot jāapmāca atsevišķi mājās. Aizdomājos.Jautājums – kas mācīs? Laikam tak tie paši pedagogi. Tātad potenciāli arī es. Tūlīt nākamais jautājums
Oktobris ir Anšlava Eglīša mēnesis. Pirmkārt, viņam tad ir dzimšanas diena. Otrkārt, Inciemā, kur viņš visvairāk jutās kā mājās, tad sakrīt dzeltenās lapas un ir skaisti kā pasakā.Jā, Anšlavs patiešām nāk mājās. Ar savām grāmatām, kas tiek izdotas viena pēc otras. Ar filmām un pat seriāliem pēc to motīviem. Un, galvenais, ar cilvēkiem, kas šīs
Tikko lasīju uztrauktu vecāku vēstuli. Viņi uzzinājuši, ka izslavētā algu pielikšana patiesībā nesusi zaudējumus. Kāds pārsteigums! Varētu domāt, ka pirmoreiz!Mīļie vecāki! Nesatraucieties pirms laika! Būs vēl sliktāk – kad mana vecuma (un arī jaunāki, tie bieži var mazāk turēt) skolotāji gadiem un gadu desmitiem lielas un ilgas pārslodzes dēļ masveidā izies no ierindas. Es tai
Nesatraucieties pirms laika! Read More »
Viesojos Daudzeses pamatskolā. Skaista skola, celta pirms kara tieši šim nolūkam, tolaik ļoti moderna. Viss sakopts. Jauna, enerģiska direktore. Bērni – kā jau bērni. Dažādi. Veseli 90, mazai attālai lauku skolai diezgan daudz. Skolotāji – kā jau skolotāji. Par laimi neviena netrūkst, ir pilns komplekts, kā paši saka, brīnumainā kārtā. Pusdienas – lieliskas, reti kurā
