Interneta ilūzijas: starp perfekciju un patiesību

Vaī, kā nu dabūju pa mizu! Kāda kundze (?) nez kāpēc bija rūpīgi izpētījusi bezmaz vai visas manas interneta fotogrāfijas un sarakstījusi veselu kritisku piezīmju sēriju. Taisni apbrīnojama centība! Nekas nebija labi, ne sejas izteiksmes, ne stāja, ne bilžu sižets, ne apģērbs utt., gala secinājums – pilnīgi nesakopta, nez ko dara internetā. Par to varētu pasmieties, ko es, protams arī izdarīju, taču mazliet arī aizdomājos. Protams, ne jau par savu paskatu – daiļums tak neaprakstāms -, par šo to citu.

Tas pats nelaimīgais internets ir pārpilns ar visvisādiem viltojumiem. Vilto ķermeņa daļas, sejas, apģērbus, pašas fotogrāfijas un ko tik visu ne. Ko tas mums dod? Īsti nesaprotu. Viltots tak paliek viltots. Bet laikam jau ir cilvēki, kam tas sagādā prieku.

Tad atcerējos savu jaunību un pusaudža gadus. Nabaga mūsdienu bērni! Jau mums bija grūti ar visiem tiem neskaitāmajiem kompleksiem, bet te ik dienas priekšā paraugi – cits par citu brīnumdaiļāks. Nav brīnums, ja depresija klāt.

Katram ir tiesības būt tādam, kāds viņš ir vai vēlas būt. Katrs drīkst ģērbties pēc saviem ieskatiem, protams, ievērojot elementāro pieklājību vai darba prasības. Žēl to cilvēku, kuri paši sevi ieliek tādos rāmjos, ka vairs nejūtas labi.

Un pret skolotājiem ir īpašas prasības gan izskatā, gan apģērbā. Varbūt arī tas mazina jauniešu vēlmi strādāt skolā – ja viņi negrib tikt pārāk ierobežoti.

Vai mēs būsim tie, kas vairos aplamos priekšstatus par dzīvi? Protams, skolotāja darbā ir vieta arī uzspēlei, pārspīlējumiem un tamlīdzīgām lietām – kad tiešām vajag. Taču melot mēs nedrīkstam.