Kā es tiku galā ar rupjību
Nāku no vilciena. Pāris soļu pa priekšu iet trīs jaunekļi. Viens paskaļi ierunājas (spriežot pēc intonācijas – speciāli tā, lai es labi dzirdētu): – E,
Nāku no vilciena. Pāris soļu pa priekšu iet trīs jaunekļi. Viens paskaļi ierunājas (spriežot pēc intonācijas – speciāli tā, lai es labi dzirdētu): – E,
Ak, lakstīgala, nedziediPie mana loga sērīgi ..Tev birzē ritēs rasas zelts,Man vecais slogs būs plecos velts.”Rainis. Aptuvens citāts.Nav, protams, lakstīgalas, bet ir logs, ir mežs,
Šorīt internetā izlasīju par padomju laikiem – cik tad bija labi un skaisti. Arī bildītes glītas. Jā, mūsu bērnība un jaunība visiem rādās gaišākās krāsās.
Ar tādu kā nolemtības sajūtu gaidām kārtējo attālinātās mācīšanas tūri. Bez tās būtu varējuši iztikt, ja būtu… Bet ne par to šoreiz. Arī ne par
Kad 1989. gadā (ak debestiņ, cik sen!) aizbraucu uz Vāciju, vai katrs otrais cilvēks, uzzinājis, ka esmu no Latvijas, teica: “Ak jā, Baltijas ceļš!” To