Šodien, savus darbus darot, ar pusausi dzirdēju radio pieminam diasporu. Neklausījos, bet aizdomājos.Nupat ir laiks, kad mūsu jaunā paaudze ir kļuvusi tik daudzveidīga kā nekad. Kādās valstīs tik mūsu ļaudis nedzīvo, kādās tik valodās nerunā! Arī bērni tur aug – cits latviski runā kā jau dzimtajā valodā, cits pat rakstīt
Tiem, kas joprojām turpina bēdāties par to, ka bērni un jaunieši nelasa, negrib un viena daļa pat neprot to darīt, varu teikt tikai vienu: nenolaidīsim rokas! Velns nav tik briesmīgs, kā viņu mālē. Lasīšana pamazām atkal nāk modē un izplatās, tikai ir drusku mainījusi veidu. Kad pirms pieciem gadiem, jaunā klasē
Iepriekšējās publikācijas dēļ nez kāpēc ir radusies interese par manu veselības stāvokli. Tā kā dažs labs cenšas popularizēt savus priekšstatus par lietām, kas attiecas tikai uz mani, labāk pastāstīšu par to pati – nav jau nekāds valsts noslēpums. Diabēts (2.tips), sirds mazspēja (viena lieka caurumiņa dēļ, ja nemaldos), artrīts (nezinu,
Izlasot grāmatas ”Ala” aprakstu, pirmā doma, kas iešāvās prātā bija – Kas labs tad tajā Latvijā varētu norisināties? Sākotnēji mani māca šaubas vai grāmatā paustie notikumi spēs turēt līdzi ārzemju literatūrai par attiecīgo tēmu, jo par ~apokalipsi~ , kas norisinātos tepat Latvijā, iepriekš nebiju lasījusi. Bet kā jau apstiprina teiciens
Es kaut ko tiešām nesaprotu. Visa TV un citi mediji pilni ar jautājumu: kā mācīsim un mācīsimies rudenī? Ne jau par izglītības reformu ir runa, bet par vienkāršu faktu, ka skolotāji negrib potēties. Un tā ir lieta, ko es tiešām nesaprotu. Iedomājos – ja es nebūtu potēta un kāds no
Saudzēsim savus lolojumus un sargāsim – no skarbāka vārda, no nelaipna skatiena, no grūtāka darba, no ātrākas kustības, no vēja pūsmas, no nepatīkamas patiesības, no, no, no… Rakstīsim sūdzības par audzinātājām, vēlāk skolotājiem: ne tā pateica, ne tā paskatījās, ne tā un ne to mācīja, ne tā pieskatīja, ne tā
Celies augšā, Valdemār – ar jūrlietām un ostām kaut kas galīgi nav labi!Celies augšā, Baron – jaunie vairs nezina savas tautas dziesmas, arī no vecajiem reti kurš!Celies augšā, Kronvald – skolas drīz paliks tukšas, jo skolotāji iznīkst kā suga!Celies augšā, Ausekli – vairs lāga neprotam savu tautu mīlēt un cienīt!Celies
Kad es biju skolniece, dzīvoju pārliecībā, ka skolotāji neredz neko no visa, ko daru aiz citu mugurām uz un zem sola. Tagad no pieredzes zinu – redz visu. Vēl trakāk, jau no matu cekula sīkas kustības nojauš, ko tūlīt darīšu. Bet viņi nereaģē. Viņi zina, ka es visu jau zinu,
Nāku no vilciena. Pāris soļu pa priekšu iet trīs jaunekļi. Viens paskaļi ierunājas (spriežot pēc intonācijas – speciāli tā, lai es labi dzirdētu): – E, na h… galva sāp… – Aijaijai, Oņiščenko, kā tad jums tik dīvainā vietā galva sasāpējusies? – nekavējos atsaukties mierīgā, viegli ieinteresētā balsī. Saruna tomēr pārtrūkst,
Kad neesmu skolotāja, tad esmu saimniece savās mājās. Nekas nevar būt labāks par iespēju parušināties mierīgi savā dārzā un pabarot ģimeni ar svaigiem produktiem bez E un citām ķimikālijām. Pats ta zina, ko gāž tiem laukiem virsū, bet tiem kas veikalā man dēls vienreiz minēja, strādājot Nīderlandes noliktavās, labāk apelsīnus
