Ja tā parakājas atmiņā, var atrast visu ko. Ienāca prātā padomāt par iemesliem, kāpēc mums ar izglītību neiet gluži tā, kā gribētos. Parakājos (varbūt labāk nevajadzēja?) un, re, ko uzraku.1. Padomju gadu (kurus nupat dažs sāk varen slavēt – cilvēkiem ir īsa atmiņa) izglītībā bija daudz kā laba un slikta.
Dzirdēju interviju art cienījamo skolotāju Pēteri Puķīti. Allaž viņu atceros ar prieku, kaut gan viņš mācīja man gauži svešu un gandrīz nepaceļamu priekšmetu – fiziku. Protams, man bija arī citas ļoti labas skolotājas, kuras domās allaž pieminu, īpaši Z.Andžāni un S.Urževicu, bet runa šoreiz nav par to.Runa ir par to,
Ar tādu kā nolemtības sajūtu gaidām kārtējo attālinātās mācīšanas tūri. Bez tās būtu varējuši iztikt, ja būtu… Bet ne par to šoreiz. Arī ne par to, ka esam piekusuši. Un ne par to, ka paliekam arvien mazāk.Ir arī labas ziņas. Esam uzkrājuši pieredzi, kā mācīt un kā nemācīt attālināti. Tas
Vakar bija tāda ļoti laba un reizē arī skumīga diena.Skumīga, jo zinājām, ka mēs, Pierīgas literatūras skolotāji tieši šādā bariņā vairs netiksimies – viss plūst un mainās. Mazdrusciņ skumīga arī tāpēc, ka mēs – tie, kam pāri 60 – arvien vairāk jūtam, ka gluži visu jauno aptvert un izmantot, visticamāk,
Nupat par to tiek daudz runāts un rakstīts. Vai tas būtu kaut kas jauns? Nu… ja var ticēt Poruku Jānim, tad tas bijis pazīstams jau pirms 100 gadiem. Protams, formas mainījušās, bet būtība palikusi.Palicis arī fakts, ka saknes tam ir ģimenēs, sabiedrībā un pusaudžu vecuma īpatnībās, kad pašsaprotami ir mēģinājumi
Atkal šie jaunieši vainīgi! Viens gudrs (bez jokiem) cilvēks nesen TV izteicās ar viegla pārmetuma pieskaņu, ka mūsu jauniešiem trūkstot patriotisma. Te nu es negribētu piekrist. Mums ir gana daudz jauniešu, kuri patiesi mīl savu zemi un pat valsti, tikai viņi to izjūt un izrāda citādi. Ja vien… paši neesam
Kaut gan vairumam skolotāju vēl skaitās atvaļinājums, tie jau domā par skolu. Redz, nav jau tā, ka viss sākas un beidzas ar kontaktstundām, kā dažs labs iedomājas. Protams, domāju arī es.Ir lietas, kur nav vērts galvu lauzīt – būs klātiene vai tālmācība. Ja esam izdarījuši visu iespējamo, pārējais nav atkarīgs
Šodien, savus darbus darot, ar pusausi dzirdēju radio pieminam diasporu. Neklausījos, bet aizdomājos.Nupat ir laiks, kad mūsu jaunā paaudze ir kļuvusi tik daudzveidīga kā nekad. Kādās valstīs tik mūsu ļaudis nedzīvo, kādās tik valodās nerunā! Arī bērni tur aug – cits latviski runā kā jau dzimtajā valodā, cits pat rakstīt
Tiem, kas joprojām turpina bēdāties par to, ka bērni un jaunieši nelasa, negrib un viena daļa pat neprot to darīt, varu teikt tikai vienu: nenolaidīsim rokas! Velns nav tik briesmīgs, kā viņu mālē. Lasīšana pamazām atkal nāk modē un izplatās, tikai ir drusku mainījusi veidu. Kad pirms pieciem gadiem, jaunā klasē
Es kaut ko tiešām nesaprotu. Visa TV un citi mediji pilni ar jautājumu: kā mācīsim un mācīsimies rudenī? Ne jau par izglītības reformu ir runa, bet par vienkāršu faktu, ka skolotāji negrib potēties. Un tā ir lieta, ko es tiešām nesaprotu. Iedomājos – ja es nebūtu potēta un kāds no
