Saņemu ziņu ceturtdienas vakarā.Daiga: Nopirku no Jums sestdien “Es vairs nebēgu pa sapņiem”. Lasu, tiku līdz vidum. Vienkārši vājprāts… Kā to varēja paciest?Māra: Ja vajag, tad jāvar.Daiga: Es to darbu pārrakstītu ar visiem iespējamiem lamu vārdiem… Tikai ne ArvīdsMāra: Viņam bija cits vārds, bet visi lietoja iesauku Tēvocītis.Daiga: Stalkerisms. Amerikā
Visās malās runā par Bruknu un Mediņu. Man tas raisa atmiņas.Es reiz aizmuku no darba. Esmu gan smagus, gan grūtus, gan pretīgus darbus strādājusi, bet pirmoreiz dezertēju no kaujas lauka. Tas bija bērnunamā – izturēju tikai mēnesi. Ar bērniem (pusaudžiem) sapratos labi, darbs kaulus nelauza. Bet nespēju izturēt absolūto bezcerību
Dobele.Ar šo vārdu, pilsētu un apkārtni saistās tik daudz.Auru skola vecā barona pilī. Parks, Zemgales plašumi. Skaisti. Un dziedāšanas stundas, kurās man patika viss, solfedžo ieskaitot. Līdz 4.klasei iemācījos tik daudz, ka vēlāk varēju saprast visu, ko mācījās mani mūzikas skolā gājēji. Pēc pusgadsimta gan vairs nevaru taktējot izdziedāt dziesmu
Šajā brīdī Māra Vilemsone bija 2 bērnu māmiņa un latviešu valodas skolotāja. No malas neko īpašu nevarēja manīt, viss izskatījās mierīgi un parasti, taču tā pavisam noteikti nebija. Regulārās tiesas sēdes un bailes par katru brīdi, kas jāpavada vienai publiskās vietās vai aiz neaizslēgtām durvīm noteikti nebija nekas parasts, taču
