Ak, lakstīgala, nedziediPie mana loga sērīgi ..Tev birzē ritēs rasas zelts,Man vecais slogs būs plecos velts.”Rainis. Aptuvens citāts.Nav, protams, lakstīgalas, bet ir logs, ir mežs, ir saule caur sidrabotiem zariem (žēl, ka neprotu labi fotografēt). Un ir vecais slogs – divās dienās jāpadara viss, kas pa nedēļu nokavēts – nepaspēts,
Tas mūžīgais skolēnu jautājums:• Nu, skolotāj, priekš kam mums to vajag?!Un nav svarīgs pat priekšmets vai tēma – to uzdod vienmēr. Tagad, pēc covid, būs vieglāk iestāstīt, ka ne jau visu var iepriekš paredzēt. Taču arī agrāk gadījās pa derīgam piemēram.Nu, kaut vai mēles mežģi. Nupat viens tāds – par
Apskaitos.Kad pār mums sāka vēdīt reformas vēsmas un sāka kļūt skaidrs, kurp tā ved, palūdzu mācību pārzinei atļauju sākt pamazām strādāt pa jaunam. Izdevās, rezultāti labi, bērniem patika, visi apmierināti, sūdzību no vecākiem arī nebija.Kad pagājušoruden vēl nebija kovids, notika visādi kursi un semināri. Līdu visur, kur varēju. Allaž daudz
Šorīt internetā izlasīju par padomju laikiem – cik tad bija labi un skaisti. Arī bildītes glītas. Jā, mūsu bērnība un jaunība visiem rādās gaišākās krāsās. Taču šādiem komplektiem vienmēr raksturīga vienpusējība. Neglīto pusi jau blakus neliek, un cilvēkam, kam tas uzsit mirkļa atmiņu, piemēram, saldējuma garšu, un viņam sāk likties
Internets nes baisu vēsti – valdības dēļ nevar čības nopirkt, jāsagraiza balles kurpes! Kādas šausmas! Ak, cik mēs vārgi, cik nevarīgi! Ei, tu, valdība, pagādā man tūliņ un uz vietas ērtus apstākļus, labu iepirkšanos un ko vēl tik ne! Es taču tā ciešu! Tusēt nevar, ciemoties nedrīkst, čību nav …
Pacietība ir lieta, ko nevar nopirkt, nevar nozagt vai izlūgties. Un skolotāja profesijā bez tās neiztikt. Tagad, kovidlaikā, skaidri var redzēt, ka daļai jauniešu ar pacietību ir, kā ir. Nāksies to trenēt – kā sev, tā audzēkņiemPa gaiteni aiziet meitene, dungodama tautasdziesmu, ko mācījāmies klasē pirms dažām dienām. Piektais gads
Gads aizskrējis kā vējš, kaut gan brīžiem tā nemaz nelikās. Rakstām kaut kādas atskaites (kurām bieži neredzam jēgu), pārdomājam veiksmes un neveiksmes (tam gan jēga ir vienmēr). Daudz ko esam iemācījušies, daudz ko zaudējuši. Bet velns jau nekad nav tik melns, kā dažs labs to cenšas uzmālēt. Un kas bijis,
Palasīju komentārus pie S.Brices ievietotās informācijas par Tolkīnu, tai skaitā arī J.Rudēvica komentāru. Padalījos. Jā.Sveši ļaudis man gribējaVarēm mutes aizdarīt.Vaļā logi, vaļā durvis,Vaļā mana valodiņa.Jā, manā klasē reiz mācījās čigānmeitene Skaidrīte, un man nav grūti ar cieņu autobusā uzrunāt godājamu čigānieti. Un vārdu “sāls” es joprojām lietoju sieviešu dzimtē. Un,
Reiz, kad biju pagurusi, jutos pussprāgusi un ar kolēģi kārtējo reizi runāju par vēlmi aiziet no skolas. Pēkšņi viņa pajautāja:- Bet vai tu esi kādreiz mēģinājusi strādāt uz slodzi?Parakājos atmiņā, bet tādu pieredzi tur neatradu. Tik tiešām, nez kā tas ir – strādāt uz vienu slodzi, kā jau tas paredzēts
Šis laiks daudz ko nolicis īstajā vietā. Varam izvērtēt savus cilvēkus, nodomus, attiecības un… sevi pašu pie reizes. Izvērtēt un pārvērtēt.Protams, ir pamatvajadzības – iztika, higiēna utt. Bet kas gan mēs esam, ja nespējam kādu laiku iztikt bez šopingošanās, tusēšanās un citām līdzīgām šanām? Ja citu labā neesam ar mieru
