2021. gada 29. oktobrī notika Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētāja A.Ašeradena vadītā attālināti rīkotā konference “Skolēns valodā un valoda skolēnā”. Bija daudz kā interesanta un skolotājam noderīga. Taču dzirdētais raisīja arī pārdomas.Pirmā un galvenā doma – vai šai konferencei sekos arī konkrēti darbi? Visbēdīgāk būtu, ja visi tā
Ja tā parakājas atmiņā, var atrast visu ko. Ienāca prātā padomāt par iemesliem, kāpēc mums ar izglītību neiet gluži tā, kā gribētos. Parakājos (varbūt labāk nevajadzēja?) un, re, ko uzraku.1. Padomju gadu (kurus nupat dažs sāk varen slavēt – cilvēkiem ir īsa atmiņa) izglītībā bija daudz kā laba un slikta.
Dzirdēju interviju art cienījamo skolotāju Pēteri Puķīti. Allaž viņu atceros ar prieku, kaut gan viņš mācīja man gauži svešu un gandrīz nepaceļamu priekšmetu – fiziku. Protams, man bija arī citas ļoti labas skolotājas, kuras domās allaž pieminu, īpaši Z.Andžāni un S.Urževicu, bet runa šoreiz nav par to.Runa ir par to,
Ar tādu kā nolemtības sajūtu gaidām kārtējo attālinātās mācīšanas tūri. Bez tās būtu varējuši iztikt, ja būtu… Bet ne par to šoreiz. Arī ne par to, ka esam piekusuši. Un ne par to, ka paliekam arvien mazāk.Ir arī labas ziņas. Esam uzkrājuši pieredzi, kā mācīt un kā nemācīt attālināti. Tas
Vakar bija tāda ļoti laba un reizē arī skumīga diena.Skumīga, jo zinājām, ka mēs, Pierīgas literatūras skolotāji tieši šādā bariņā vairs netiksimies – viss plūst un mainās. Mazdrusciņ skumīga arī tāpēc, ka mēs – tie, kam pāri 60 – arvien vairāk jūtam, ka gluži visu jauno aptvert un izmantot, visticamāk,
Kad zelta lapas klājas ap A.Eglīša pieminekli Inciemā, atzīmējam viņa dzimšanas dienu, nu jau simt piecpadsmito. Šoreiz gan tā īsti īstajā datumā (14.oktobrī) svinēt nesanāca, jo bijām gauži aizņemti – mēs, Krimuldas amatierteātris, gatavojāmies izrādei, ko publikai parādījām jau otro reizi. Tā gan bija dāvana rakstniekam – jo Zanes Zīles
Nupat par to tiek daudz runāts un rakstīts. Vai tas būtu kaut kas jauns? Nu… ja var ticēt Poruku Jānim, tad tas bijis pazīstams jau pirms 100 gadiem. Protams, formas mainījušās, bet būtība palikusi.Palicis arī fakts, ka saknes tam ir ģimenēs, sabiedrībā un pusaudžu vecuma īpatnībās, kad pašsaprotami ir mēģinājumi
Kad 1989. gadā (ak debestiņ, cik sen!) aizbraucu uz Vāciju, vai katrs otrais cilvēks, uzzinājis, ka esmu no Latvijas, teica: “Ak jā, Baltijas ceļš!” To zināja visi. Arī mēs paši skaidri zinājām, par ko un pret ko esam. Par tiesībām atjaunot savu valsti un paši lemt savu likteni. Tā bija
Atkal šie jaunieši vainīgi! Viens gudrs (bez jokiem) cilvēks nesen TV izteicās ar viegla pārmetuma pieskaņu, ka mūsu jauniešiem trūkstot patriotisma. Te nu es negribētu piekrist. Mums ir gana daudz jauniešu, kuri patiesi mīl savu zemi un pat valsti, tikai viņi to izjūt un izrāda citādi. Ja vien… paši neesam
Kaut gan vairumam skolotāju vēl skaitās atvaļinājums, tie jau domā par skolu. Redz, nav jau tā, ka viss sākas un beidzas ar kontaktstundām, kā dažs labs iedomājas. Protams, domāju arī es.Ir lietas, kur nav vērts galvu lauzīt – būs klātiene vai tālmācība. Ja esam izdarījuši visu iespējamo, pārējais nav atkarīgs
