Es esmu pēdējais ierakums. Pēdējais bastions. Aiz manis vairs nav nekā.Tikai es varu iemācīt to, kas ģimenē palicis neiemācīts. Tikai es varu viņiem pavērt acis, pamācīt pacelt galvu no ikdienas, vienmuļības un šaurības. Tikai es varu ievest grāmatu pasaulē. Tikai es varu iemācīt dažas tautasdziesmas. Tikai es varu iemācīt pa
Labdarība. Darīt labu. Labi darīt. Kas tas ir? Noteikti ne ilgstoša slinkuma un izlaidības atbalstīšana. Ziemassvētku dāvanas? Varbūt. Palīdzība tālu zemju katastrofu un karu upuriem? Droši vien, bet tad grūti trāpīt mērķī un vajadzībās. Labdarība ir padot plecu vai pastiept roku un palīdzēt noturēties grūtā brīdī, izturēt un nostāties uz
Savlaik man aizliedza turpināt mācīt arī citas valodas, ko biju darījusi gadiem (neviens vismaz skaļi vai rakstiski nesūdzējās, ka daru to slikti) – jauns likums, ka vajag katrā valodā atsevišķu augstāko izglītību. Nu to vairs pēkšņi nevajag – skolotājus gada laikā ceps kā kliņģerus. Lai Dievs dod, ka izdotos, vismaz
Zvana man sabēdājusies vecmāmiņa (ne pirmoreiz). Atkal raudot mazmeitiņa. Pa vasaru bijis uzdots izlasīt J.Grīziņa “Vārnu ielas republiku.” Lasījušas ilgi un dikti pārmaiņus, vai katru otro vārdu apspriedušas un skaidrojušas. Ar mokām galā tikušas, ar uzdevumiem gan ne. Meitēns ar tiem nosūtīts pie vecmāmiņas. Ņemot palīgā papildmateriālus un internetu, uztaisīts
Mūžīgais jautājums jebkurai reformai – ko tad vajadzētu mācīt. Arvien uzstājīgākas balsis saka: to, kas vajadzīgs ikdienas dzīvei! Jo bērni ikdienā neprot to, un to, un to.Piedodiet, bet tas un tas, un tas ir vecāku, vecvecāku pārziņā. Ja skolas apmierināsies tikai ar ikdienas vajadzību apmierināšanu, tad drīz mums var nākties,
Nosvinēju 14. jūniju. Un pirms tam 25.martu arī svinēju. Un svinēšu katru gadu. Kāpēc gan ne? Tās tak ir manas dzimšanas un vārda dienas. Arī draugiem un radiem viegli atcerēties. Kā sēru karogi, tā jāsūta sveicieni un jānāk ciemos.Jā, bija represijas. Mūsu ģimene no tām cieta ļoti smagi. Jā, es
Es skatos uz zālē sēdošajām skolotājām. Tik dažādas un tomēr līdzīgas. Jā, nodzītas. Jā, nogurušas. Un tomēr… Viņās ir kaut kas tāds, kas gribot negribot liek domāt par jaunību. Arī tā, kas varētu būt gandrīz vai manas mātes gados un nodarbībās sēž ar stingru, tepat vai bargu seju (viņas jaunības
Demokrātija ģimenē – tas, protams, ir labi. Arī mēs, kad bijām bērni, tikām uzklausīti. Taču vienmēr zinājām, ka lemšana un noteicošais vārds ir vecāku ziņā. Mūsdienās bieži vien ir pretēji. Daži bērni acīmredzami jūtas kā pasaules noteicēji. Agri vai vēlu tas slikti beigsies.Jā, var padiskutēt, vai ēst saldējumu tūlīt un
Piemēram – ko man šodien rakstīt? Strādāt pie gandrīz pabeigtās, pusaudžiem domātās grāmatas, ko kopā ar Kasparu Bikši veidojam, lai palīdzētu viņiem kļūt veiksmīgiem un laimīgiem? Vai pie nesen uz jauniešu pasūtījumu sāktās, kas stāsta par to, kas palicis aiz kadra romānā par bēgšanu pa sapņiem? Vai pie romāna vēstulēs,
Robēra Merla grāmatā “Malvilas pils” par kādu skopu sievieti ir teikts apmēram tā: pārtaupījusies tiktāl, ka pašai vairs nav palicis pēcpuses, uz kā apsēsties.Mums iznācis tāpat. Kad 2008.gada krīzē vajadzēja taupīt, izrādījās, ka visērtāk to darīt uz skolotāju rēķina – algas vienā rāvienā samazināja uz pusi – šie tak tik