Sabiedrībā joprojām valda mīts, ka skolēnu brīvlaiks attiecas arī uz skolotājiem. Patiesībā mēs strādājam, precīzāk, rukājam mellu muti, tikai nedarām to publiski. Apkopojam rezultātus (un tas nav vienkārši saskaitīt atzīmes), pārplānojam darbu, apmeklējam kursus, lauzām galvu, sastādām uzdevumus utt., utt. Ja arī izraujam kādus brīžus atpūtai vai pasākumam, vai izbraucienam,
Šausmas, pasaules gals – sniegs decembrī! Vakars uz ezera! Visiem drausmīgs šoks – mašīnas pa grāvjiem, bet skolas autobuss… iestidzis kupenā. Vienkārši iestidzis. Ne apgāzies, ne sasities, tikai uz priekšu netiek. Vecākiem esot bijis briesmīgs šoks. It kā bērniem arī. Pēdējam gan es lāgā neticu. Ja nu kādam, kuru paši
Lai vai kas.Ieraudzīju FB bildītes, kā zemnieks ar zemi, lai kas arī pasaulē notiktu. Pēkšņi atcerējos 1991.gada augustu. Mierīgi virtuvē gatavoju ēst, vīrieši pie kūts mierīgi krāmēja kūts uzlabošanai paredzētos dēļus, bērni šiverējās kaut kur ārā. Un tad pēkšņi izdzirdēju par Maskavā it kā uzvarējušo puču.Man notirpa kājas. Likās –
Tas bija pirms vairākiem gadiem.Sāka nākt sūdzības par angļu valodas skolotāju: viņa neprotot mācīt. Pierādījums: bērni neko nesaprotot. Administrācija pārbaudīja: stundas labas, metodiski gandrīz perfektas.Bet bērni un vecāki turpināja sūdzēties: skolotāja neprot mācīt. Īpaši aktīva bija viena mamma. Abas ar meitu kopā atnāca pie audzinātājas, tātad pie manis. Lai nu
Reiz kādā seminārā iepazinos ar kolēģi. Visnotaļ simpātiska sieviete, tikai tāda nomākta, sačunčurājusies, tinas lakatā, it kā baidītos no pasaules. Brīvajos brīžos papļāpājām par šo un to. Interesants cilvēks, tikai runai cauri skan tāds kā “ko nu vairs” tonis. Painteresējos, cik tad viņai gadu. Tas briesmīgais skaitlis jau esot klāt.
Ja tā parakājas atmiņā, var atrast visu ko. Ienāca prātā padomāt par iemesliem, kāpēc mums ar izglītību neiet gluži tā, kā gribētos. Parakājos (varbūt labāk nevajadzēja?) un, re, ko uzraku.1. Padomju gadu (kurus nupat dažs sāk varen slavēt – cilvēkiem ir īsa atmiņa) izglītībā bija daudz kā laba un slikta.
Kad zelta lapas klājas ap A.Eglīša pieminekli Inciemā, atzīmējam viņa dzimšanas dienu, nu jau simt piecpadsmito. Šoreiz gan tā īsti īstajā datumā (14.oktobrī) svinēt nesanāca, jo bijām gauži aizņemti – mēs, Krimuldas amatierteātris, gatavojāmies izrādei, ko publikai parādījām jau otro reizi. Tā gan bija dāvana rakstniekam – jo Zanes Zīles
Kad 1989. gadā (ak debestiņ, cik sen!) aizbraucu uz Vāciju, vai katrs otrais cilvēks, uzzinājis, ka esmu no Latvijas, teica: “Ak jā, Baltijas ceļš!” To zināja visi. Arī mēs paši skaidri zinājām, par ko un pret ko esam. Par tiesībām atjaunot savu valsti un paši lemt savu likteni. Tā bija
Atkal šie jaunieši vainīgi! Viens gudrs (bez jokiem) cilvēks nesen TV izteicās ar viegla pārmetuma pieskaņu, ka mūsu jauniešiem trūkstot patriotisma. Te nu es negribētu piekrist. Mums ir gana daudz jauniešu, kuri patiesi mīl savu zemi un pat valsti, tikai viņi to izjūt un izrāda citādi. Ja vien… paši neesam
Iepriekšējās publikācijas dēļ nez kāpēc ir radusies interese par manu veselības stāvokli. Tā kā dažs labs cenšas popularizēt savus priekšstatus par lietām, kas attiecas tikai uz mani, labāk pastāstīšu par to pati – nav jau nekāds valsts noslēpums. Diabēts (2.tips), sirds mazspēja (viena lieka caurumiņa dēļ, ja nemaldos), artrīts (nezinu,
