Saudzēsim savus lolojumus un sargāsim – no skarbāka vārda, no nelaipna skatiena, no grūtāka darba, no ātrākas kustības, no vēja pūsmas, no nepatīkamas patiesības, no, no, no… Rakstīsim sūdzības par audzinātājām, vēlāk skolotājiem: ne tā pateica, ne tā paskatījās, ne tā un ne to mācīja, ne tā pieskatīja, ne tā
Celies augšā, Valdemār – ar jūrlietām un ostām kaut kas galīgi nav labi!Celies augšā, Baron – jaunie vairs nezina savas tautas dziesmas, arī no vecajiem reti kurš!Celies augšā, Kronvald – skolas drīz paliks tukšas, jo skolotāji iznīkst kā suga!Celies augšā, Ausekli – vairs lāga neprotam savu tautu mīlēt un cienīt!Celies
Kad es biju skolniece, dzīvoju pārliecībā, ka skolotāji neredz neko no visa, ko daru aiz citu mugurām uz un zem sola. Tagad no pieredzes zinu – redz visu. Vēl trakāk, jau no matu cekula sīkas kustības nojauš, ko tūlīt darīšu. Bet viņi nereaģē. Viņi zina, ka es visu jau zinu,
Nāku no vilciena. Pāris soļu pa priekšu iet trīs jaunekļi. Viens paskaļi ierunājas (spriežot pēc intonācijas – speciāli tā, lai es labi dzirdētu): – E, na h… galva sāp… – Aijaijai, Oņiščenko, kā tad jums tik dīvainā vietā galva sasāpējusies? – nekavējos atsaukties mierīgā, viegli ieinteresētā balsī. Saruna tomēr pārtrūkst,
Mēs esam kaut ko palaiduši garām Mēs esam kaut ko palaiduši garām – to, ko savā bērnībā pat nepamanījām.Divas mazas naktskreklos tērptas meitenītes, durvju spraugai piespiedušās, vēro TV pārraidi vai filmu, ko skatās lielie. Tās esam mēs ar māsu. Ilgi ciešamies, jo zinām, ka tiksim raidītas gulēt, ja ierunāsimies. Par
Reiz kāda kolēģe smiedamās stāstīja – viņas ģimene gribot organizēt glābšanas akciju, tikai nezinot, kā to izdarīt. Ģimenes neveiksminiece skaitās skolotāja, jo saņem uz rokas tikai pāri 400 eiro, bet citiem ir virs 1000, arī bērnu vairāk nekā māsām. Pati gan nelikās pēc glābšanas izslāpusi, ar sevi, dzīvi un darbu
Mācījos veidot zoomstundas. No gudrajiem ļaudīm nebija nekāda labuma. Mans dēliņš Nr.3 ir ļoti pacietīgs un pēc ilgām pūlēm un atkārtošanas tikai vienreiz nopūtās un paziņoja, ka mani datorprasmēs apmācīt esot tas pats, kas apmācīt sienu. Kā jau sienai pieklājas, iebildumus necēlu, puisis nopūtās vēlreiz un turpināja grūto apmācības procesu.Kas
Beidzies briesmīgs karš. Dzejnieks un skolotājs ar sievu (arī skolotāju) un diviem bērniem atgriežas Rīgā. Viņš noīrē ērtu sešistabu dzīvokli Rīgas centrā, noalgo kalpotāju. Ģimene ar pilnu krūti metas kultūras dzīvē – apmeklē izstādes, teātrus un koncertus, mājās allaž apgrozās inteliģenti cilvēki, skan mūzika, dzeja, tiek diskutēts par mākslu utt.Kara
Pašlaik modē runāt par politkorektumu. Lai tā nu būtu. Bet tai lietai ir vēl otra puse.Kā zināms, vairumam mūsu jauniešu ir mazs vārdu krājums. Ja tagad daļu no tiem viņi dzird tikai stipri sašaurinātās vai pat nepareizās nozīmēs, var zust arī izpratne par pašām lietām, faktiem, cilvēkiem. Jau tagad, ja
Atcerēsimies – tie, kuri var, protams – mūsu brīvvalsts atjaunošanas laikus, kad citu lietu starpā ar lielu joni metāmies glābt bērnus no ļaunajiem vecākiem un skolotājiem. Izglābām arī – dažus. Saskādējām veselu paaudzi. Veseli bari nav izglābti vēl līdz šim brīdim, tos turpina dauzīt un pazemot, bet ne par to
