Reiz kāda kolēģe smiedamās stāstīja – viņas ģimene gribot organizēt glābšanas akciju, tikai nezinot, kā to izdarīt. Ģimenes neveiksminiece skaitās skolotāja, jo saņem uz rokas tikai pāri 400 eiro, bet citiem ir virs 1000, arī bērnu vairāk nekā māsām. Pati gan nelikās pēc glābšanas izslāpusi, ar sevi, dzīvi un darbu
Basi…Padalījos ar lielisku ierakstu – puiši basā dzied par savu darbu. Kā jau manam vecumam raksturīgi, tas raisīja atmiņas.Pirmā universitātes kolhoza mēneša laikā bijām kolhozā “Staburags”(ja pareizi atceros nosaukumu), un mums par pieskatītāju bija iecelts vecs dārznieks, bijušais strēlnieks, laikam jau ar gudru ziņu – lai pamācīt, kā dzīvot. Un
Mācījos veidot zoomstundas. No gudrajiem ļaudīm nebija nekāda labuma. Mans dēliņš Nr.3 ir ļoti pacietīgs un pēc ilgām pūlēm un atkārtošanas tikai vienreiz nopūtās un paziņoja, ka mani datorprasmēs apmācīt esot tas pats, kas apmācīt sienu. Kā jau sienai pieklājas, iebildumus necēlu, puisis nopūtās vēlreiz un turpināja grūto apmācības procesu.Kas
Beidzies briesmīgs karš. Dzejnieks un skolotājs ar sievu (arī skolotāju) un diviem bērniem atgriežas Rīgā. Viņš noīrē ērtu sešistabu dzīvokli Rīgas centrā, noalgo kalpotāju. Ģimene ar pilnu krūti metas kultūras dzīvē – apmeklē izstādes, teātrus un koncertus, mājās allaž apgrozās inteliģenti cilvēki, skan mūzika, dzeja, tiek diskutēts par mākslu utt.Kara
Pašlaik modē runāt par politkorektumu. Lai tā nu būtu. Bet tai lietai ir vēl otra puse.Kā zināms, vairumam mūsu jauniešu ir mazs vārdu krājums. Ja tagad daļu no tiem viņi dzird tikai stipri sašaurinātās vai pat nepareizās nozīmēs, var zust arī izpratne par pašām lietām, faktiem, cilvēkiem. Jau tagad, ja
Lieldienas klāt. Priecīgi svētki. It kā. Taču, ja laimīgā kārtā visi jau nebūtu pašā plēšanās karstumā par covid-19, tad ietu vaļā strīdi kad, kur, kā un vai vispār svinēt.Par laiku: vai taisnība pareizticīgajiem, katoļiem un luterāņiem, vai varbūt neopagāniem un dievturiem, kas vadās pēc saules cikla.Par brīvdienām: vajag vai nevajag
Atcerēsimies – tie, kuri var, protams – mūsu brīvvalsts atjaunošanas laikus, kad citu lietu starpā ar lielu joni metāmies glābt bērnus no ļaunajiem vecākiem un skolotājiem. Izglābām arī – dažus. Saskādējām veselu paaudzi. Veseli bari nav izglābti vēl līdz šim brīdim, tos turpina dauzīt un pazemot, bet ne par to
Mēs esam kaut ko palaiduši garām Mēs esam kaut ko palaiduši garām – to, ko savā bērnībā pat nepamanījām.Divas mazas naktskreklos tērptas meitenītes, durvju spraugai piespiedušās, vēro TV pārraidi vai filmu, ko skatās lielie. Tās esam mēs ar māsu. Ilgi ciešamies, jo zinām, ka tiksim raidītas gulēt, ja ierunāsimies. Par
Tante priecīga man atsūtīja pantiņu, atradusi vecā grāmatā, autors blakus nav bijis rakstīts:Nav pasaulei jēgas?Un dzīve ir posts?Ak saki jel, lūdzams,Kam nemirsti nost?Lai es ieliekot tai datorā, es tak protot.Pati viņa atceras, ka Sibīrijā, kad kaimiņu sādžā izcēlies mēris, epidēmiju apkarojuši ātri un efektīvi: karavīru ķēde riņķī, uguni ēkām klāt,
Ak, lakstīgala, nedziediPie mana loga sērīgi ..Tev birzē ritēs rasas zelts,Man vecais slogs būs plecos velts.”Rainis. Aptuvens citāts.Nav, protams, lakstīgalas, bet ir logs, ir mežs, ir saule caur sidrabotiem zariem (žēl, ka neprotu labi fotografēt). Un ir vecais slogs – divās dienās jāpadara viss, kas pa nedēļu nokavēts – nepaspēts,
