Pavasarī tas ir pastāvīgs skolotāju pavadonis. Tiesa, par to parasti nerunā. Kaut kā neērti atzīties, ka esi tāds kā pussprādzis kaķis un gulēt vien gribi. Skolā vēl tā puslīdz izdodas noturēties līdz stundu beigām, bet, kā mājās, tā gar zemi. Jaunos (ja tādi kāds atrodas) par to nebrīdina, jo tā
Jā, ar to lasīšanu tiešām nav labi. Vienubrīd pat bija pavisam draņķīgi. Tagad vismaz esmu redzējusi katrā klasē pa kādam brīvprātīgi lasošam bērnam un vairākus, kuru bez kreņķiem lasa, ja liek. Un sen neesmu dzirdējusi lepnus apgalvojumus, ka lasīt ir vecmodīgi un ka tas liecina par atpalicību. Tātad attieksme mainās.
Nu tik būs jaunums – valsts rūpēsies par objektīvu skolēna darba vērtēšanu. Tad ļaunie skolotāji vairs nevarēs likt atzīmes pēc zobiem un deguniem.Mīļā, labā valsts! Ļauj taču skolotājiem mierīgi strādāt – tiem, kuri vēl atlikuši. Ja pieņems kādus jaunus noteikumus, mēs, protas, tos pildīsim. Bet tur noteikti nāks līdz (kā
Tas nu gan bijis jokdaris, kas ieteicis vārdu “karasieva” jau esošā un labā vārda “kareive” vietā. Par pēdējo viss skaidrs – sieviete, kura karo vai mācās to darīt. Bet karasieva… Katrs te var domāt, ko grib. Varbūt dāma, kas interesējas tikai un vienīgi par karu, par tajā darbojošamies vīriešiem nelikdamās
Mācu skolā bērnus. Jā, bērnus. Kaut gan daži no tiem jau nēsā krietnas un modīgas bārdas (vidusskola taču!) un, pa durvīm iekšā nākot, noliec galvas, man viņi tik un tā ir mazie cālīši un peļukiņi – kā nekā, pašas vecākajiem dēliem jau 40 un… Bet tie cālīši un peļukiņi neprot
Cik stipra gan var būt daudzu cilvēku pārliecība! Un nav pat svarīgi, kur tā radusies un par to tā ir. Tā var būt pat aizgūta. Galvenais: ir tikai viens pareizais viedoklis, un tas ir manējais. Nekādu šaubu. Nekādu aizdomu, ka pats varētu kļūdīties. Es tā domāju. Un punkts.Citu ļautiņu domas
Braucu pa dzīvu šoseju. Puskrēsla. Viegli miglo kaut kas lietum līdzīgs. Uz ceļa šajā posmā esmu redzējusi dažāda izmēra kustoņus, sākot ar kaķi un beidzot ar alni. Ceļš tīrs, ātrums – 90. Priekšā dažas smagās mašīnas, kāda vieglā ar piekabi. Aiz muguras – tas pats. Turos pa gabaliņu: ja nu
Zobārsts mācās daudzus gadus. Pēc tam strādā un turpina mācīties no pieredzes. Protams, dažreiz arī kļūdās, dažreiz izmēģina ko jaunu, iet kursos, dažreiz ierodas darbā pusslims vai noguris utt. Īsāk sakot, viņš ir izglītots darba cilvēks, kas prot savu amatu un strādā pēc labākās sirdsapziņas. Tam taču varam piekrist, vai
Pilns internets ar slidenu ceļu un celiņu bildēm. Varētu domāt, ka pirmoreiz ar tādiem esam sastapušies un maitas valdība (pašvaldība) ļaunprātīgi neko nedara. Ziema un daba, protams, nav pie vainas. Īsas gan tā ļaužu atmiņa!Vai tad agrāk bija citādi? Atceros superdižlabos (kā tagad dažs slavina) padomju laikus – esmu tam
Mūsu Opītis saslimis. Kaite pielavījās nemanot. Viņš tikai pamazām kļuva arvien vājāks, tad sāka mazāk ēst un šad tad vēma. Sliktums kļuva redzams, kad uz pēcpuses virs astes sāka iet nost spalva un veidojās jēlums. Ak, jā, atvainojiet, es nepateicu, ka viņš ir cienījama vecuma runčuks (pavasarī būs sešpadsmit) vārdā
