Braucu pa dzīvu šoseju. Puskrēsla. Viegli miglo kaut kas lietum līdzīgs. Uz ceļa šajā posmā esmu redzējusi dažāda izmēra kustoņus, sākot ar kaķi un beidzot ar alni. Ceļš tīrs, ātrums – 90. Priekšā dažas smagās mašīnas, kāda vieglā ar piekabi. Aiz muguras – tas pats. Turos pa gabaliņu: ja nu
Zobārsts mācās daudzus gadus. Pēc tam strādā un turpina mācīties no pieredzes. Protams, dažreiz arī kļūdās, dažreiz izmēģina ko jaunu, iet kursos, dažreiz ierodas darbā pusslims vai noguris utt. Īsāk sakot, viņš ir izglītots darba cilvēks, kas prot savu amatu un strādā pēc labākās sirdsapziņas. Tam taču varam piekrist, vai
Pilns internets ar slidenu ceļu un celiņu bildēm. Varētu domāt, ka pirmoreiz ar tādiem esam sastapušies un maitas valdība (pašvaldība) ļaunprātīgi neko nedara. Ziema un daba, protams, nav pie vainas. Īsas gan tā ļaužu atmiņa!Vai tad agrāk bija citādi? Atceros superdižlabos (kā tagad dažs slavina) padomju laikus – esmu tam
Mūsu Opītis saslimis. Kaite pielavījās nemanot. Viņš tikai pamazām kļuva arvien vājāks, tad sāka mazāk ēst un šad tad vēma. Sliktums kļuva redzams, kad uz pēcpuses virs astes sāka iet nost spalva un veidojās jēlums. Ak, jā, atvainojiet, es nepateicu, ka viņš ir cienījama vecuma runčuks (pavasarī būs sešpadsmit) vārdā
Skolotājiem pieliks pie algas, jaunos pedagogus ceps triecientempā kā kliņģerus, viens – divi, un viss būs kārtībā!Gaidiet ar maisu! Nekas nebūs, kamēr nemainīsies sabiedrības attieksme, un tas ir visai gauss process. Labi, pieliks pie algas pārdesmit eiro (pagājušoreiz gan tik daudz nesanāca, un daudziem pat alga vēl samazinājās) – vai
Jā, tas acis es aizmirst nespēju, kas priecīgi spīdēja pretī, kad ienācu klasē. Tajās bija prieks un interese. Tās teica – mēs strādāsim! Bet… tad nāca attālinātās mācības.Manis pēc tās tālbūšanas un tālapmācības labumus var slavēt priekšā un pakaļā – neticu, un viss. Nekas neaizstās dzīvu skolotāju klases priekšā, viņa
Sabiedrībā joprojām valda mīts, ka skolēnu brīvlaiks attiecas arī uz skolotājiem. Patiesībā mēs strādājam, precīzāk, rukājam mellu muti, tikai nedarām to publiski. Apkopojam rezultātus (un tas nav vienkārši saskaitīt atzīmes), pārplānojam darbu, apmeklējam kursus, lauzām galvu, sastādām uzdevumus utt., utt. Ja arī izraujam kādus brīžus atpūtai vai pasākumam, vai izbraucienam,
Šausmas, pasaules gals – sniegs decembrī! Vakars uz ezera! Visiem drausmīgs šoks – mašīnas pa grāvjiem, bet skolas autobuss… iestidzis kupenā. Vienkārši iestidzis. Ne apgāzies, ne sasities, tikai uz priekšu netiek. Vecākiem esot bijis briesmīgs šoks. It kā bērniem arī. Pēdējam gan es lāgā neticu. Ja nu kādam, kuru paši
Kārtējais attālinātās mācīšanas periods, šķiet, mūs atkal atsviedis atpakaļ septembra sākumā. Un jau tur bijām krietni atpalikuši.Tā vēl būtu pusnelaime. Sliktākais, ka bērni ar katru reizi kļūst arvien dīvaināki, tādi kā attālināti arī klātbūtnē. Jā, viņi vēlas kontaktu ar skolotāju un priecājas par iespēju pajautāt, dzirdēt skaidrojumu, kas atbilst tiešai
Lai vai kas.Ieraudzīju FB bildītes, kā zemnieks ar zemi, lai kas arī pasaulē notiktu. Pēkšņi atcerējos 1991.gada augustu. Mierīgi virtuvē gatavoju ēst, vīrieši pie kūts mierīgi krāmēja kūts uzlabošanai paredzētos dēļus, bērni šiverējās kaut kur ārā. Un tad pēkšņi izdzirdēju par Maskavā it kā uzvarējušo puču.Man notirpa kājas. Likās –
