Jā, tas acis es aizmirst nespēju, kas priecīgi spīdēja pretī, kad ienācu klasē. Tajās bija prieks un interese. Tās teica – mēs strādāsim! Bet… tad nāca attālinātās mācības.Manis pēc tās tālbūšanas un tālapmācības labumus var slavēt priekšā un pakaļā – neticu, un viss. Nekas neaizstās dzīvu skolotāju klases priekšā, viņa
Sabiedrībā joprojām valda mīts, ka skolēnu brīvlaiks attiecas arī uz skolotājiem. Patiesībā mēs strādājam, precīzāk, rukājam mellu muti, tikai nedarām to publiski. Apkopojam rezultātus (un tas nav vienkārši saskaitīt atzīmes), pārplānojam darbu, apmeklējam kursus, lauzām galvu, sastādām uzdevumus utt., utt. Ja arī izraujam kādus brīžus atpūtai vai pasākumam, vai izbraucienam,
Šausmas, pasaules gals – sniegs decembrī! Vakars uz ezera! Visiem drausmīgs šoks – mašīnas pa grāvjiem, bet skolas autobuss… iestidzis kupenā. Vienkārši iestidzis. Ne apgāzies, ne sasities, tikai uz priekšu netiek. Vecākiem esot bijis briesmīgs šoks. It kā bērniem arī. Pēdējam gan es lāgā neticu. Ja nu kādam, kuru paši
Kārtējais attālinātās mācīšanas periods, šķiet, mūs atkal atsviedis atpakaļ septembra sākumā. Un jau tur bijām krietni atpalikuši.Tā vēl būtu pusnelaime. Sliktākais, ka bērni ar katru reizi kļūst arvien dīvaināki, tādi kā attālināti arī klātbūtnē. Jā, viņi vēlas kontaktu ar skolotāju un priecājas par iespēju pajautāt, dzirdēt skaidrojumu, kas atbilst tiešai
Lai vai kas.Ieraudzīju FB bildītes, kā zemnieks ar zemi, lai kas arī pasaulē notiktu. Pēkšņi atcerējos 1991.gada augustu. Mierīgi virtuvē gatavoju ēst, vīrieši pie kūts mierīgi krāmēja kūts uzlabošanai paredzētos dēļus, bērni šiverējās kaut kur ārā. Un tad pēkšņi izdzirdēju par Maskavā it kā uzvarējušo puču.Man notirpa kājas. Likās –
Pacietība! Cik bieži mums tās pietrūkst! Jā, es zinu, skolotāju pacietībai esot jābūt bezgalīgai. Tāpat kā vecāku pacietībai, starp citu. Cik bieži gan aiz skolēnu burtnīcām, sejām, datoru ekrāniem mēs redzam vai jūtam vecāku nepacietību un neiecietību! Un tad nāk bērnu vietā pildīti mājasdarbi, priekšāteikšana, bārieni, lamas, noniecināšana, un kas
Tas bija pirms vairākiem gadiem.Sāka nākt sūdzības par angļu valodas skolotāju: viņa neprotot mācīt. Pierādījums: bērni neko nesaprotot. Administrācija pārbaudīja: stundas labas, metodiski gandrīz perfektas.Bet bērni un vecāki turpināja sūdzēties: skolotāja neprot mācīt. Īpaši aktīva bija viena mamma. Abas ar meitu kopā atnāca pie audzinātājas, tātad pie manis. Lai nu
Reiz kādā seminārā iepazinos ar kolēģi. Visnotaļ simpātiska sieviete, tikai tāda nomākta, sačunčurājusies, tinas lakatā, it kā baidītos no pasaules. Brīvajos brīžos papļāpājām par šo un to. Interesants cilvēks, tikai runai cauri skan tāds kā “ko nu vairs” tonis. Painteresējos, cik tad viņai gadu. Tas briesmīgais skaitlis jau esot klāt.
Pulkstenis desmit sestdienas rītā. Sēžu pie divpadsmito esejām jau trešo stundu. Diez kas nav. Pleci, rokas un garastāvoklis pamazām slīd uz leju. Pie viena darba rokas nolaižas pavisam.Labs puisis, klasē stundās viens no aktīvākajiem, darbus vienmēr izpilda – pat attālināti. Mācu viņu no 9.klases. Ja toreiz viņš man būtu nodevis
2021. gada 29. oktobrī notika Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētāja A.Ašeradena vadītā attālināti rīkotā konference “Skolēns valodā un valoda skolēnā”. Bija daudz kā interesanta un skolotājam noderīga. Taču dzirdētais raisīja arī pārdomas.Pirmā un galvenā doma – vai šai konferencei sekos arī konkrēti darbi? Visbēdīgāk būtu, ja visi tā
