Lai ko mēs ieslēgtu – radio, TV vai datoru, visur runā par skolu, skolotājiem, izglītību no vienas puses, otras puses, trešās un ceturtās, no augšas un apakšas. Un tam ir dibināts iemesls: drīz vien vairs nebūs skolotāju, kas var un prot strādāt, kas grib iet klasēs. Vai, kāds pārsteigums! Kas
Izceļojāmies pa Kurzemi – trīsarpus dienas.Skaista bez gala. Ej, kur gribi , visur sakopts, puķes krāšņas jo krāšņas skaistās dobēs, protams, izravētās – ne tādas kā manējās. Iebraucām arī Turlavā, kur kādreiz dzīvoju. Kolhozu laikā tur bija tā nolaists, ka bijušo skaistumu varēja tikai nojaust, bet tagad.…. Ak! Ja es
Tik līdzīgi un tomēr atšķirīgi. Lielajās skolās vairāk distancēti un sasteigti, mazajās – personiskāki un sirsnīgāki.Attālināto mācību laikā to tikpat kā nebija. Kaut kā pietrūka. Septembrī atgriežoties skolā, acis vēl kaut ko meklēja. Nebijām atvadījušies. Kaut kas it kā palika nenokārtots. Tas tomēr ir ļoti svarīgi – vienai lietai pielikt
Eksāmens pagājis, rezultāti zināmi. Paldies Dievam, nav tik slikti, kā baidījos. Un tomēr kaut kas tā kā skrubina.Latviešu valoda, 11.klase. Latviešu valodas eksāmens. Šie bērni trāpījās kovidam taisni pa vidu. Pēc 9.klases pat eksāmenu nelika. Tātad šis viņiem ir pirmais, vienai daļai – pēdējais. Kas ir, tas paliks. Pēdējo gadu,
Esmu slima. Tā kā vajadzētu žēlot sevi, bet… žēl kolēģu. Mani, protams, aizvietos. Kolēģi vadīs (manā vietā) sava priekšmeta stundas, vadīs tikpat labi kā savas sarakstā esošās, kvalitatīvi. Un saņms daudz mazāk. Ja pašā slodzemaza, tad varbūt 1-2 eiro.Iedomāsimies, ka jebkurā citā amatā darba devējs nolīgst divus vienādas kvalifikācijas strādniekus
Esmu slimnīcā.Manā palātā ir vēl viena tante.Viņa ir krieviete. Latviski nerunā, tikpat kā nesaprot.Viņai ir 94 gadi.Es cienīšu viņas sirmos matus. Mana mamma būtu jaunāka.Es cienīšu viņas uzskatus par karu Ukrainā. Viņa lūdz par visiem, kas tur cieš un krīt, bet tic, ka Dievs ir taisno – tātad ukraiņu pusē.
Neatceros, ka būtu izdevies kādu gadu strādāt uz vienu slodzi. Ak, jā, vienugad bija gan pusslodze – kad strādāju citā darbā un palūdza paralēli padarboties, lai aizstātu no ierindas izgājušu kolēģi. Bet tā tad jau vairs nebija nekāda “tikai pusslodze.” Dažreiz ir dzirdēts, ka skolotājiem pārmet pārlieku mantrausību – šie
Pavasarī tas ir pastāvīgs skolotāju pavadonis. Tiesa, par to parasti nerunā. Kaut kā neērti atzīties, ka esi tāds kā pussprādzis kaķis un gulēt vien gribi. Skolā vēl tā puslīdz izdodas noturēties līdz stundu beigām, bet, kā mājās, tā gar zemi. Jaunos (ja tādi kāds atrodas) par to nebrīdina, jo tā
Jā, ar to lasīšanu tiešām nav labi. Vienubrīd pat bija pavisam draņķīgi. Tagad vismaz esmu redzējusi katrā klasē pa kādam brīvprātīgi lasošam bērnam un vairākus, kuru bez kreņķiem lasa, ja liek. Un sen neesmu dzirdējusi lepnus apgalvojumus, ka lasīt ir vecmodīgi un ka tas liecina par atpalicību. Tātad attieksme mainās.
Nu tik būs jaunums – valsts rūpēsies par objektīvu skolēna darba vērtēšanu. Tad ļaunie skolotāji vairs nevarēs likt atzīmes pēc zobiem un deguniem.Mīļā, labā valsts! Ļauj taču skolotājiem mierīgi strādāt – tiem, kuri vēl atlikuši. Ja pieņems kādus jaunus noteikumus, mēs, protas, tos pildīsim. Bet tur noteikti nāks līdz (kā
