Tas mūžīgais skolēnu jautājums:• Nu, skolotāj, priekš kam mums to vajag?!Un nav svarīgs pat priekšmets vai tēma – to uzdod vienmēr. Tagad, pēc covid, būs vieglāk iestāstīt, ka ne jau visu var iepriekš paredzēt. Taču arī agrāk gadījās pa derīgam piemēram.Nu, kaut vai mēles mežģi. Nupat viens tāds – par
Apskaitos.Kad pār mums sāka vēdīt reformas vēsmas un sāka kļūt skaidrs, kurp tā ved, palūdzu mācību pārzinei atļauju sākt pamazām strādāt pa jaunam. Izdevās, rezultāti labi, bērniem patika, visi apmierināti, sūdzību no vecākiem arī nebija.Kad pagājušoruden vēl nebija kovids, notika visādi kursi un semināri. Līdu visur, kur varēju. Allaž daudz
Vēl viens stāsts no aizvēstures. Te viss bija citādi. Daudzi uz darbu regulāri gāja piedzērušies. Protams, ka vairums dzīvoja diezgan trūcīgi, kolhozs nevarēja ne maksāt lielas algas, ne pabalstīt grūtdieņus. Daudz bija tādu ģimeņu, kur bērnu vesels pulks, bet visi nāk skolā netīri. Te pirmo reizi iepazinos ar utīm, kas, tāpat kā
Pirmā darbavieta. Profesionālā skola. Audzēkņiem – 15 līdz 19 gadu, man – 23. Sīks augums, gari mati, glīts izskats. Lielākoties puišu grupas. Tālāko var viegli iedomāties. Pirms visi uzzināja, ka esmu skolotāja, precēta dāma un bērna māte, saņēmu vairākus piedāvājumus uz randiņu vai kino (dzīvojām turpat kopmītnēs). Pēc tam tos
*Piezīmes par senākiem laikiem. Pār skolu nāk kārtējā pārbaude – kaut kas līdzīgs mūsdienu akreditācijai. Visu smagāko daļu paņem uz sevis mācību pārzines. Skolā valda kārtība, tāpēc, šķiet, nekādu īpašu problēmu nav. Viss ir jau laikus kontrolēts un trūkumi novērsti, dokumentācija sarakstīta. Skolotājiem tikai jāparāda atsevišķas atklātās stundas. Tur nu
*Piezīmes par agrākiem laikiem **Pirmo reizi publicēts: pedagogs.lv Jauna darbavieta, viss citādi. Bērni mazi – 3., 4. klase. Beidzot es varu būt tikai skolotāja, nevis karavīrs ienaidnieka aizmugurē vai pat frontē. Toties katrā klasē ap 40 skolnieku, mācības divās maiņās. Visus pārredzēt varu tikai no paaugstinājuma. Katru stundu diriģēju kā
Kā toreizējais skolas direktors Aldis Ciukmacis sociālistisko sacensību taisīja, kur sacensība bija nevis pātaga, bet prjaņiks. Pirmo reizi publicēts: pedagogs.lv Ja Annai Brigaderei bija „Sievu kari ar Belcebulu”, tad toreizējais Sakstagala J.Klīdzēja pamatskolas direktors Aldis Ciukmacis ar pilnām tiesībām varētu sarakstīt „Direktora kari ar skolas apkopējām”. Jo viņam veicās tajos uzvarēt.
Reiz kādai pensionētai skolotājai pukstēju, ka negribas no rīta celties uz darbu vai ko tamlīdzīgu. Viņa mierīgi noteica:-Pati tādu darbu izvēlējies!-Nekad to neesmu izvēlējusies.Un viņa tikpat mierīgi atbildēja:-Nu, tad darbs izvēlējās tevi.Aizdomājos. Tiešām, nekad neesmu gribējusi kļūt par skolotāju. Man pat tāda doma nebija ienākusi prātā. Un tomēr – te
Vajagot celt skolotāju prestižu. Jā, vajag jau gan, tikai kā? Kā to izdarīt, ja daudzu gadu gaitā šai jomā ir iebraukts pamatīgā p…? Pirmkārt jau pašiem skolotājiem vajag turēt savu degunu augstāk un asti gaisā. Bet ar to vien vairs nebūs līdzēts. Nelīdzēs arī algas pielikums vien. Katrreiz pēc tiem
Es esmu pēdējais ierakums. Pēdējais bastions. Aiz manis vairs nav nekā.Tikai es varu iemācīt to, kas ģimenē palicis neiemācīts. Tikai es varu viņiem pavērt acis, pamācīt pacelt galvu no ikdienas, vienmuļības un šaurības. Tikai es varu ievest grāmatu pasaulē. Tikai es varu iemācīt dažas tautasdziesmas. Tikai es varu iemācīt pa
