Es kaut ko tiešām nesaprotu. Visa TV un citi mediji pilni ar jautājumu: kā mācīsim un mācīsimies rudenī? Ne jau par izglītības reformu ir runa, bet par vienkāršu faktu, ka skolotāji negrib potēties. Un tā ir lieta, ko es tiešām nesaprotu. Iedomājos – ja es nebūtu potēta un kāds no
Kad neesmu skolotāja, tad esmu saimniece savās mājās. Nekas nevar būt labāks par iespēju parušināties mierīgi savā dārzā un pabarot ģimeni ar svaigiem produktiem bez E un citām ķimikālijām. Pats ta zina, ko gāž tiem laukiem virsū, bet tiem kas veikalā man dēls vienreiz minēja, strādājot Nīderlandes noliktavās, labāk apelsīnus
Mēs esam kaut ko palaiduši garām Mēs esam kaut ko palaiduši garām – to, ko savā bērnībā pat nepamanījām.Divas mazas naktskreklos tērptas meitenītes, durvju spraugai piespiedušās, vēro TV pārraidi vai filmu, ko skatās lielie. Tās esam mēs ar māsu. Ilgi ciešamies, jo zinām, ka tiksim raidītas gulēt, ja ierunāsimies. Par
Lieldienas klāt. Priecīgi svētki. It kā. Taču, ja laimīgā kārtā visi jau nebūtu pašā plēšanās karstumā par covid-19, tad ietu vaļā strīdi kad, kur, kā un vai vispār svinēt.Par laiku: vai taisnība pareizticīgajiem, katoļiem un luterāņiem, vai varbūt neopagāniem un dievturiem, kas vadās pēc saules cikla.Par brīvdienām: vajag vai nevajag
Mēs esam kaut ko palaiduši garām Mēs esam kaut ko palaiduši garām – to, ko savā bērnībā pat nepamanījām.Divas mazas naktskreklos tērptas meitenītes, durvju spraugai piespiedušās, vēro TV pārraidi vai filmu, ko skatās lielie. Tās esam mēs ar māsu. Ilgi ciešamies, jo zinām, ka tiksim raidītas gulēt, ja ierunāsimies. Par
Tante priecīga man atsūtīja pantiņu, atradusi vecā grāmatā, autors blakus nav bijis rakstīts:Nav pasaulei jēgas?Un dzīve ir posts?Ak saki jel, lūdzams,Kam nemirsti nost?Lai es ieliekot tai datorā, es tak protot.Pati viņa atceras, ka Sibīrijā, kad kaimiņu sādžā izcēlies mēris, epidēmiju apkarojuši ātri un efektīvi: karavīru ķēde riņķī, uguni ēkām klāt,
Ak, lakstīgala, nedziediPie mana loga sērīgi ..Tev birzē ritēs rasas zelts,Man vecais slogs būs plecos velts.”Rainis. Aptuvens citāts.Nav, protams, lakstīgalas, bet ir logs, ir mežs, ir saule caur sidrabotiem zariem (žēl, ka neprotu labi fotografēt). Un ir vecais slogs – divās dienās jāpadara viss, kas pa nedēļu nokavēts – nepaspēts,
Šorīt internetā izlasīju par padomju laikiem – cik tad bija labi un skaisti. Arī bildītes glītas. Jā, mūsu bērnība un jaunība visiem rādās gaišākās krāsās. Taču šādiem komplektiem vienmēr raksturīga vienpusējība. Neglīto pusi jau blakus neliek, un cilvēkam, kam tas uzsit mirkļa atmiņu, piemēram, saldējuma garšu, un viņam sāk likties
Internets nes baisu vēsti – valdības dēļ nevar čības nopirkt, jāsagraiza balles kurpes! Kādas šausmas! Ak, cik mēs vārgi, cik nevarīgi! Ei, tu, valdība, pagādā man tūliņ un uz vietas ērtus apstākļus, labu iepirkšanos un ko vēl tik ne! Es taču tā ciešu! Tusēt nevar, ciemoties nedrīkst, čību nav …
VaronībaŠad tad paskatos ļoti vecas filmas. Šoreiz par savlaik slaveno Aleksandru Matrosovu. Ko tur teikt – puisis tiešām varonis, atdeva dzīvību idejas vārdā, biedrus izglāba. Bet man šķiet, ka tā nav īsti mūsu varonība – ar bļāvienu likties pretī ložmetējam, jo kāds izplānojis kauju, nerēķinoties ar iespējamiem upuriem.Man daudz labāk
