Noteikti daudzi skolotāji ir iedevuši saviem skolēniem garus ieteicamās literatūras sarakstus, ar ko jātiek galā vasarā. Un daudzi vecāki ar šausmām domā, kā ar šo neiedomājami grūto uzdevumu tikt galā, jo lolojums mūk no grāmatas kā velns no krusta. Skolā tam ir dažādi risinājumi. Es gadu gaitā esmu izstrādājusi savu
Savlaik man aizliedza turpināt mācīt arī citas valodas, ko biju darījusi gadiem (neviens vismaz skaļi vai rakstiski nesūdzējās, ka daru to slikti) – jauns likums, ka vajag katrā valodā atsevišķu augstāko izglītību. Nu to vairs pēkšņi nevajag – skolotājus gada laikā ceps kā kliņģerus. Lai Dievs dod, ka izdotos, vismaz
Zvana man sabēdājusies vecmāmiņa (ne pirmoreiz). Atkal raudot mazmeitiņa. Pa vasaru bijis uzdots izlasīt J.Grīziņa “Vārnu ielas republiku.” Lasījušas ilgi un dikti pārmaiņus, vai katru otro vārdu apspriedušas un skaidrojušas. Ar mokām galā tikušas, ar uzdevumiem gan ne. Meitēns ar tiem nosūtīts pie vecmāmiņas. Ņemot palīgā papildmateriālus un internetu, uztaisīts
Mūžīgais jautājums jebkurai reformai – ko tad vajadzētu mācīt. Arvien uzstājīgākas balsis saka: to, kas vajadzīgs ikdienas dzīvei! Jo bērni ikdienā neprot to, un to, un to.Piedodiet, bet tas un tas, un tas ir vecāku, vecvecāku pārziņā. Ja skolas apmierināsies tikai ar ikdienas vajadzību apmierināšanu, tad drīz mums var nākties,
Es skatos uz zālē sēdošajām skolotājām. Tik dažādas un tomēr līdzīgas. Jā, nodzītas. Jā, nogurušas. Un tomēr… Viņās ir kaut kas tāds, kas gribot negribot liek domāt par jaunību. Arī tā, kas varētu būt gandrīz vai manas mātes gados un nodarbībās sēž ar stingru, tepat vai bargu seju (viņas jaunības
Piemēram – ko man šodien rakstīt? Strādāt pie gandrīz pabeigtās, pusaudžiem domātās grāmatas, ko kopā ar Kasparu Bikši veidojam, lai palīdzētu viņiem kļūt veiksmīgiem un laimīgiem? Vai pie nesen uz jauniešu pasūtījumu sāktās, kas stāsta par to, kas palicis aiz kadra romānā par bēgšanu pa sapņiem? Vai pie romāna vēstulēs,
Robēra Merla grāmatā “Malvilas pils” par kādu skopu sievieti ir teikts apmēram tā: pārtaupījusies tiktāl, ka pašai vairs nav palicis pēcpuses, uz kā apsēsties.Mums iznācis tāpat. Kad 2008.gada krīzē vajadzēja taupīt, izrādījās, ka visērtāk to darīt uz skolotāju rēķina – algas vienā rāvienā samazināja uz pusi – šie tak tik
Nupat radioziņās dzirdēju par skolēnu aptauju: bezmaz vai visi gribot, lai māca vairāk reālu, praktisku, dzīvē noderīgu lietu. Hmmm…Jā, protams, vajadzīgas tās ir, BET:1) šo aicinājumu var saprast dažādi – arī, ka skolotājiem tagad jāmāca viss, sākot ar mutes mazgāšanu un labrīta padošanu (tas – no vecāku puses);2) matemātika nav
Nupat internetā sākam runāt par jaunu tēmu – bailēm. Jā, skolotāji baidās. No daudz kā. No bērniem, vecākiem, priekšniecības un pat paši no sevis. Kāpēc? Taisnību sakot, nesaprotu. Vaina laikam pašvērtējumā. Bet pašpārliecinātību, savas vērtības apziņu taču mums neviens neiedos, tā jāgādā pašiem. No kurienes šī tik bieži vērotā
Tā teica mana vecmāmiņa un tā arī dzīvoja. Viņa nomira astoņdesmit gadu vecumā, būdama jauna. Pie pagalvja palika jaunapgūstamais rokdarbs.Mums, skolotājiem, jāmācās, grib vai ne – jāsavāc obligātās stundas. Bet ko ar to visu samācīto un samocīto darīt? Īsa runa – atplestām rokām saņemsim visu jauno, pielāgosim sev, strādāsim ar
