Mēs tik daudz laika un pūļu veltām, lai bērniem, jauniešiem un pat sev pašiem kaut ko iemācītu, attīstītu vēlamus ieradumus. Tas nereti sagādā grūtības, un tad vairs nav tālu līdz strīdiem un konfliktiem. Taču ir viens ceļš, kas šo grūto procesu var atvieglot, un tie ir mazi prieki. Pavisam vienkārši
Labi atceros laikus, kad šie, mums svešie, svētki ienāca Latvijā. Bērniem tas sākumā likās visai jauki. Vismaz filmās tā izskatījās: tērpi, saldumi, jautrība. Patiesībā tā gluži nebija.Ne visi cilvēki bija laipni. Ne visi gribēja tādus svētkus. Ne visiem bija pietiekama rocība, lai pirktu daudz konfekšu. Un traucēja vēl kaut kas,
Kā mums patīk tenterēt no viena grāvja uz otru! Atrodam pie draugiem vai kaimiņiem kaut ko labu, un – bladāc! – mums tūliņ un tagad tieši to vajag! Pat neskatāmies, kā tas jaunais sader ar visu pārējo. Kaut kas ir aktuāls – mums vajag to, un tikai to!Sakiet, lūdzu, –
Liekas, esmu ar kāju trāpījusi lapseņu pūznī. Iepriekšējam rakstam komentāri birst kā no maisa. Liela daļa atbalsta rakstīto. Bet daudz ir tādu, kas runā pretī. Tas būtu normāli. Diemžēl daudzu rakstītajā teikts apmēram šādi (domas apkopojot): 1) skolotāji tik prasa un prasa, viņiem naudu tik pieliek, bet paši negrib strādāt;
Lai ko mēs ieslēgtu – radio, TV vai datoru, visur runā par skolu, skolotājiem, izglītību no vienas puses, otras puses, trešās un ceturtās, no augšas un apakšas. Un tam ir dibināts iemesls: drīz vien vairs nebūs skolotāju, kas var un prot strādāt, kas grib iet klasēs. Vai, kāds pārsteigums! Kas
Trešdien vajadzēja būt maniem svētkiem – kurjers atgādāja jauno grāmatu “Protu, protu rakstīt”, pavisam svaigu, gandrīz siltu. Svētku nebija. Karš taču. Un nav svarīgi, ka bumbas nekrīt uz mūsu galvām – tas attiecas arī uz mums.Jā arī es esmu vainīga. Neesmu iemācījusi skolēniem tik labi lasīt, lai tie prastu atšķirt
Jā, ar to lasīšanu tiešām nav labi. Vienubrīd pat bija pavisam draņķīgi. Tagad vismaz esmu redzējusi katrā klasē pa kādam brīvprātīgi lasošam bērnam un vairākus, kuru bez kreņķiem lasa, ja liek. Un sen neesmu dzirdējusi lepnus apgalvojumus, ka lasīt ir vecmodīgi un ka tas liecina par atpalicību. Tātad attieksme mainās.
Mācu skolā bērnus. Jā, bērnus. Kaut gan daži no tiem jau nēsā krietnas un modīgas bārdas (vidusskola taču!) un, pa durvīm iekšā nākot, noliec galvas, man viņi tik un tā ir mazie cālīši un peļukiņi – kā nekā, pašas vecākajiem dēliem jau 40 un… Bet tie cālīši un peļukiņi neprot
Pacietība! Cik bieži mums tās pietrūkst! Jā, es zinu, skolotāju pacietībai esot jābūt bezgalīgai. Tāpat kā vecāku pacietībai, starp citu. Cik bieži gan aiz skolēnu burtnīcām, sejām, datoru ekrāniem mēs redzam vai jūtam vecāku nepacietību un neiecietību! Un tad nāk bērnu vietā pildīti mājasdarbi, priekšāteikšana, bārieni, lamas, noniecināšana, un kas
Tas bija pirms vairākiem gadiem.Sāka nākt sūdzības par angļu valodas skolotāju: viņa neprotot mācīt. Pierādījums: bērni neko nesaprotot. Administrācija pārbaudīja: stundas labas, metodiski gandrīz perfektas.Bet bērni un vecāki turpināja sūdzēties: skolotāja neprot mācīt. Īpaši aktīva bija viena mamma. Abas ar meitu kopā atnāca pie audzinātājas, tātad pie manis. Lai nu
