Piemēram – ko man šodien rakstīt? Strādāt pie gandrīz pabeigtās, pusaudžiem domātās grāmatas, ko kopā ar Kasparu Bikši veidojam, lai palīdzētu viņiem kļūt veiksmīgiem un laimīgiem? Vai pie nesen uz jauniešu pasūtījumu sāktās, kas stāsta par to, kas palicis aiz kadra romānā par bēgšanu pa sapņiem? Vai pie romāna vēstulēs,
Robēra Merla grāmatā “Malvilas pils” par kādu skopu sievieti ir teikts apmēram tā: pārtaupījusies tiktāl, ka pašai vairs nav palicis pēcpuses, uz kā apsēsties.Mums iznācis tāpat. Kad 2008.gada krīzē vajadzēja taupīt, izrādījās, ka visērtāk to darīt uz skolotāju rēķina – algas vienā rāvienā samazināja uz pusi – šie tak tik
Nupat radioziņās dzirdēju par skolēnu aptauju: bezmaz vai visi gribot, lai māca vairāk reālu, praktisku, dzīvē noderīgu lietu. Hmmm…Jā, protams, vajadzīgas tās ir, BET:1) šo aicinājumu var saprast dažādi – arī, ka skolotājiem tagad jāmāca viss, sākot ar mutes mazgāšanu un labrīta padošanu (tas – no vecāku puses);2) matemātika nav
Nupat internetā sākam runāt par jaunu tēmu – bailēm. Jā, skolotāji baidās. No daudz kā. No bērniem, vecākiem, priekšniecības un pat paši no sevis. Kāpēc? Taisnību sakot, nesaprotu. Vaina laikam pašvērtējumā. Bet pašpārliecinātību, savas vērtības apziņu taču mums neviens neiedos, tā jāgādā pašiem. No kurienes šī tik bieži vērotā
Tā teica mana vecmāmiņa un tā arī dzīvoja. Viņa nomira astoņdesmit gadu vecumā, būdama jauna. Pie pagalvja palika jaunapgūstamais rokdarbs.Mums, skolotājiem, jāmācās, grib vai ne – jāsavāc obligātās stundas. Bet ko ar to visu samācīto un samocīto darīt? Īsa runa – atplestām rokām saņemsim visu jauno, pielāgosim sev, strādāsim ar
Tautasdziesmā ir teikts:“Ej, bāliņ, taisnu ceļu,Runā taisnu valodiņu.”Nekur nav teikts: ”Ej, bāliņ, šmaucies un blēdies, melo un činksti!”Mjā, nez kāpēc tā meitene tādu radinieku sev negribēja? Share on facebook Share on twitter Share on linkedin Share on email
Kad gadās internetā ierakstīt kādu asāku vārdu, nāk pretī daudz negāciju. Tad gribas teikt: jā, tā ir, nu un? Katrai lietai taču ir arī otra puse. Tik daudz jauniešu ar gudrām galvām un labām sirdīm kā pēdējos gados neesmu sastapusi ilgu laiku. Un viņi lasa! Arī runā. Tas pats Atvars
Trakums ar tiem mājasdarbiem! Vecāki sūdzas nemitīgi – vieni par to, ka uzdod par daudz, otri – ka par maz, trešie – ka uzdevumi dīvaini, ceturtie – ka dabūjuši sliktu atzīmi, kaut gan paši tos pildījuši ar lielu centību… Tā varētu turpināt bez gala.Bet patiesībā tā ir tikai un vienīgi
Tagad visi, kam nav slinkums, runā par izglītības reformu – jēdz par to kaut ko vai nejēdz. Un lielākoties jau nejēdz ar – spriež pēc tā, kā pašiem skolā gājis.Bet pat aklam redzams, ka kaut kas ir jāmaina. Pirmkārt jau – jāatļauj skolotājiem spriest par to, ko un kā mācīt
Ja pajautāsim skolēniem kaut ko par tautasdziesmām, visticamāk, kādu brīdi valdīs dziļš klusums, tad kāds atcerēsies Krišjāņa Barona vārdu, cits pieminēs, ka viņam piederējis īpašs skapis. Aicinājums noskaitīt vai nodziedāt kādu tautasdziesmu droši vien izraisīs apjukumu.Taču tur nu nebūtu ko brīnīties. Kad mēs pēdējoreiz savā runā iesaistījām tautasdziesmu, kad aicinājām
