Kad nāk jauni pārbaudījumi, līdzšinējie tā kā liekas mazāk svarīgi. Ziņa par ļauno karu lika saņemties arī tiem, kuriem bumbas uz galvas vismaz pagaidām nekrīt. Jā, nogurums liec pie zemes. Jā, vakarā pastrādāt vairs nav reāli – uzreiz pēc skolas acis gultu vien meklē. Bet nasta jānes vien tālāk. Neesam
Nav noliedzams, ka pat vissliktākās lietas var nest sev līdz kaut ko labu. Karš Ukrainā daudziem ir atvēris acis, licis pārvērtēt līdzšinējo dzīvi. Arī visparastākajiem vārdiem tas ir devis brīvību.Ir nākusi atziņa, ka vārds ir ļoti svarīgs. Un galvenais – tam jābūt patiesam. Ir svarīgi, kādus vārdus izvēlamies un kā
Jā, grūti laiki. Neko darīt – tos mēs neizvēlamies. Un tagad noteikti jāizraugās sava pozīcija, mērķis, pienākumi. Varam uzsākt ko jaunu. Varam turpināt iesākto.Droši vien katrs no mums tagad domā – ko es labu varu darīt. Ļoti vienkārši – to, ko var un prot. Es protu mācīt bērnus. Runāt ar
Tas nu gan bijis jokdaris, kas ieteicis vārdu “karasieva” jau esošā un labā vārda “kareive” vietā. Par pēdējo viss skaidrs – sieviete, kura karo vai mācās to darīt. Bet karasieva… Katrs te var domāt, ko grib. Varbūt dāma, kas interesējas tikai un vienīgi par karu, par tajā darbojošamies vīriešiem nelikdamās
Cik stipra gan var būt daudzu cilvēku pārliecība! Un nav pat svarīgi, kur tā radusies un par to tā ir. Tā var būt pat aizgūta. Galvenais: ir tikai viens pareizais viedoklis, un tas ir manējais. Nekādu šaubu. Nekādu aizdomu, ka pats varētu kļūdīties. Es tā domāju. Un punkts.Citu ļautiņu domas
Braucu pa dzīvu šoseju. Puskrēsla. Viegli miglo kaut kas lietum līdzīgs. Uz ceļa šajā posmā esmu redzējusi dažāda izmēra kustoņus, sākot ar kaķi un beidzot ar alni. Ceļš tīrs, ātrums – 90. Priekšā dažas smagās mašīnas, kāda vieglā ar piekabi. Aiz muguras – tas pats. Turos pa gabaliņu: ja nu
Zobārsts mācās daudzus gadus. Pēc tam strādā un turpina mācīties no pieredzes. Protams, dažreiz arī kļūdās, dažreiz izmēģina ko jaunu, iet kursos, dažreiz ierodas darbā pusslims vai noguris utt. Īsāk sakot, viņš ir izglītots darba cilvēks, kas prot savu amatu un strādā pēc labākās sirdsapziņas. Tam taču varam piekrist, vai
Pilns internets ar slidenu ceļu un celiņu bildēm. Varētu domāt, ka pirmoreiz ar tādiem esam sastapušies un maitas valdība (pašvaldība) ļaunprātīgi neko nedara. Ziema un daba, protams, nav pie vainas. Īsas gan tā ļaužu atmiņa!Vai tad agrāk bija citādi? Atceros superdižlabos (kā tagad dažs slavina) padomju laikus – esmu tam
Mūsu Opītis saslimis. Kaite pielavījās nemanot. Viņš tikai pamazām kļuva arvien vājāks, tad sāka mazāk ēst un šad tad vēma. Sliktums kļuva redzams, kad uz pēcpuses virs astes sāka iet nost spalva un veidojās jēlums. Ak, jā, atvainojiet, es nepateicu, ka viņš ir cienījama vecuma runčuks (pavasarī būs sešpadsmit) vārdā
Skolotājiem pieliks pie algas, jaunos pedagogus ceps triecientempā kā kliņģerus, viens – divi, un viss būs kārtībā!Gaidiet ar maisu! Nekas nebūs, kamēr nemainīsies sabiedrības attieksme, un tas ir visai gauss process. Labi, pieliks pie algas pārdesmit eiro (pagājušoreiz gan tik daudz nesanāca, un daudziem pat alga vēl samazinājās) – vai
