Vēl viens stāsts no aizvēstures. Te viss bija citādi. Daudzi uz darbu regulāri gāja piedzērušies. Protams, ka vairums dzīvoja diezgan trūcīgi, kolhozs nevarēja ne maksāt lielas algas, ne pabalstīt grūtdieņus. Daudz bija tādu ģimeņu, kur bērnu vesels pulks, bet visi nāk skolā netīri. Te pirmo reizi iepazinos ar utīm, kas, tāpat kā
Pirmā darbavieta. Profesionālā skola. Audzēkņiem – 15 līdz 19 gadu, man – 23. Sīks augums, gari mati, glīts izskats. Lielākoties puišu grupas. Tālāko var viegli iedomāties. Pirms visi uzzināja, ka esmu skolotāja, precēta dāma un bērna māte, saņēmu vairākus piedāvājumus uz randiņu vai kino (dzīvojām turpat kopmītnēs). Pēc tam tos
*Piezīmes par senākiem laikiem. Pār skolu nāk kārtējā pārbaude – kaut kas līdzīgs mūsdienu akreditācijai. Visu smagāko daļu paņem uz sevis mācību pārzines. Skolā valda kārtība, tāpēc, šķiet, nekādu īpašu problēmu nav. Viss ir jau laikus kontrolēts un trūkumi novērsti, dokumentācija sarakstīta. Skolotājiem tikai jāparāda atsevišķas atklātās stundas. Tur nu
*Piezīmes par agrākiem laikiem **Pirmo reizi publicēts: pedagogs.lv Jauna darbavieta, viss citādi. Bērni mazi – 3., 4. klase. Beidzot es varu būt tikai skolotāja, nevis karavīrs ienaidnieka aizmugurē vai pat frontē. Toties katrā klasē ap 40 skolnieku, mācības divās maiņās. Visus pārredzēt varu tikai no paaugstinājuma. Katru stundu diriģēju kā
Kā toreizējais skolas direktors Aldis Ciukmacis sociālistisko sacensību taisīja, kur sacensība bija nevis pātaga, bet prjaņiks. Pirmo reizi publicēts: pedagogs.lv Ja Annai Brigaderei bija „Sievu kari ar Belcebulu”, tad toreizējais Sakstagala J.Klīdzēja pamatskolas direktors Aldis Ciukmacis ar pilnām tiesībām varētu sarakstīt „Direktora kari ar skolas apkopējām”. Jo viņam veicās tajos uzvarēt.
VaronībaŠad tad paskatos ļoti vecas filmas. Šoreiz par savlaik slaveno Aleksandru Matrosovu. Ko tur teikt – puisis tiešām varonis, atdeva dzīvību idejas vārdā, biedrus izglāba. Bet man šķiet, ka tā nav īsti mūsu varonība – ar bļāvienu likties pretī ložmetējam, jo kāds izplānojis kauju, nerēķinoties ar iespējamiem upuriem.Man daudz labāk
Man pieder tēvu zemeAr visām atmatām;Man pašam kungam būt,Man pašam arājam.Tā lepni teica Ēvalds Valters, pirmo reizi uzvilkdams pils tornī sarkanbaltsarkano karogu. Tātad – paši darām un paši esam atbildīgi. Aizmirsām? Visu gaidām no citiem? Nu tik lai man dod, lai man dara, lai manā vietā lemj. Var jau. Bet
Reiz kādai pensionētai skolotājai pukstēju, ka negribas no rīta celties uz darbu vai ko tamlīdzīgu. Viņa mierīgi noteica:-Pati tādu darbu izvēlējies!-Nekad to neesmu izvēlējusies.Un viņa tikpat mierīgi atbildēja:-Nu, tad darbs izvēlējās tevi.Aizdomājos. Tiešām, nekad neesmu gribējusi kļūt par skolotāju. Man pat tāda doma nebija ienākusi prātā. Un tomēr – te
No ziediem līdz kosmosam! Pat valsts ierobežojumu laikā māksla neapstājas. Jau pirmdien 16. novembrī durvis vērs Valentīnas Gašpuites gleznu izstāde Krimuldas tautas namā. Valentīna, mīļāk saukta par Valli, ir mūsu pazīstamās rakstnieces un skolotājas Māras Ozolas māsa, kura pašlaik dzīvo Saldus novadā. Gleznošanai tā pa īstam pievērsusies tikai pēc augstākās
Šad tad paskatos ļoti vecas filmas. Šoreiz par savlaik slaveno Aleksandru Matrosovu. Ko tur teikt – puisis tiešām varonis, atdeva dzīvību idejas vārdā, biedrus izglāba. Bet man šķiet, ka tā nav īsti mūsu varonība – ar bļāvienu likties pretī ložmetējam, jo kāds izplānojis kauju, nerēķinoties ar iespējamiem upuriem. Man daudz
