Šad tad paskatos ļoti vecas filmas. Šoreiz par savlaik slaveno Aleksandru Matrosovu. Ko tur teikt – puisis tiešām varonis, atdeva dzīvību idejas vārdā, biedrus izglāba. Bet man šķiet, ka tā nav īsti mūsu varonība – ar bļāvienu likties pretī ložmetējam, jo kāds izplānojis kauju, nerēķinoties ar iespējamiem upuriem. Man daudz
Par ko tik internetā nespriež sieviešu sakarībā: vai viņām jāiet politikā, vai jādzemdē, vai jāsēž mājās, kā iepriecināt vīrieti, un kas tik vēl ne. Ja vairāk palasa, galva griežas un nekādi nav skaidrs, kā tad man, ja reiz trāpījies piedzimt par sievieti, jāuzvedas un jādarbojas.Populārās ārzemju grāmatās (un ne tikai)
Labdarība. Darīt labu. Labi darīt. Kas tas ir? Noteikti ne ilgstoša slinkuma un izlaidības atbalstīšana. Ziemassvētku dāvanas? Varbūt. Palīdzība tālu zemju katastrofu un karu upuriem? Droši vien, bet tad grūti trāpīt mērķī un vajadzībās. Labdarība ir padot plecu vai pastiept roku un palīdzēt noturēties grūtā brīdī, izturēt un nostāties uz
Nosvinēju 14. jūniju. Un pirms tam 25.martu arī svinēju. Un svinēšu katru gadu. Kāpēc gan ne? Tās tak ir manas dzimšanas un vārda dienas. Arī draugiem un radiem viegli atcerēties. Kā sēru karogi, tā jāsūta sveicieni un jānāk ciemos.Jā, bija represijas. Mūsu ģimene no tām cieta ļoti smagi. Jā, es
Demokrātija ģimenē – tas, protams, ir labi. Arī mēs, kad bijām bērni, tikām uzklausīti. Taču vienmēr zinājām, ka lemšana un noteicošais vārds ir vecāku ziņā. Mūsdienās bieži vien ir pretēji. Daži bērni acīmredzami jūtas kā pasaules noteicēji. Agri vai vēlu tas slikti beigsies.Jā, var padiskutēt, vai ēst saldējumu tūlīt un
Ja pajautāsim skolēniem kaut ko par tautasdziesmām, visticamāk, kādu brīdi valdīs dziļš klusums, tad kāds atcerēsies Krišjāņa Barona vārdu, cits pieminēs, ka viņam piederējis īpašs skapis. Aicinājums noskaitīt vai nodziedāt kādu tautasdziesmu droši vien izraisīs apjukumu.Taču tur nu nebūtu ko brīnīties. Kad mēs pēdējoreiz savā runā iesaistījām tautasdziesmu, kad aicinājām
