Visā pasaulē tiek lietots tāds priekšmets kā nazis. To pazīstam jau kopš akmens laikmeta. Ar nazi var sagādāt pārtiku, apstrādāt koku, medīt, ar ļoti asu nazi – izdarīt smalkas ķirurģiskas operācijas, greznus un dārgus nažus liek uz svinību galda. Tā varētu turpināt ilgi un dikti. Un tikai idiotam varētu ienākt
Ak, šis bērnu bubulis – pārbaudes darbi! Bez tiem, protams, neiztikt. Bet iebāzt visus skolotājus vienā lielā pārbaudes darbu noteikumu maisā, sakratīt un tad likt visiem darboties vienādi – tas jau ir par traku. Nu tik būs labi, kad visi visā Latvijā darīs tieši tā un tā – kāds absurds!
Jā, pagājis. Bet nekas nav mainījies. Atkal 12. klasei tie eksāmenu priekšdarbi. Joprojām neesmu sapratusi, kāda no tiem jēga un labums. Meklēt jēgu un labumu nav ne laika, ne spēka – jau tā pat ar ikdienu lāgā netieku galā. Protams, darbu padarīju slikti. Varbūt kāds labs cilvēks te īsi to
Agrs rīts. Ļoti agrs. Pieturā gaida bērnudārza darbiniece. Pamazām viņai piebiedrojas pulciņš skolēnu. Salst. Viņi gaida. Gaida. Gaida. Autobuss nenāk. Gaida vēl. Gaida. Salst. Mēģinājumi kaut kur kādu sazvanīt izrādās velti. Pamazām bērneļus savāc draugi, radi, pazīstami. Dažs aiziet mājās, citu aizved uz skolu. Par laimi vienā mašīnā vieta atrodas
Tā nu ir sanācis, ka pēdējos gados esmu vazājusies bezmaz vai pa visu Latvijas teritoriju, lekcijas lasīdama. Nācies būt gan lielās, gan mazās, gan parastās, gan speciālās skolās, gan laukos, gan pilsētās. Pieredzējušam skolotājam nav grūti ar pirmo acu uzmetienu noteikt auditorijas noskaņojumu, novērtēt skolotāju un skolēnu attiecības, bērnu un
Atkal zobens pacēlies pār dažām skolām, šoreiz Kurzemes pusē. Aizķēra, jo vienā no tām savlaik esmu strādājusi. Laikam vēršot ciet. Nē, vēl jau nekas neesot nolemts līdz galam, tikai tāda iespēja tiekot apspriesta.Esmu tam gājusi cauri. Tikko sāk apspriest tādas iespējas, vecāki jau laicīgi sāk ņemt bērnus ārā, nelaist uz
Kad un kas ļāva polit- un nepolitkorektumam uzvarēt veselo saprātu? Laikam jau mēs paši. Aiz bailēm, kautrības, vēlēšanās būt pareiziem un velnsviņzin kādiem vēl iemesliem. Un te nu mēs esam.Jādomā katrreiz, vai tik drīkstu lietot vārdu “melns”, vai drīkstu zīmēt varavīksni – ka tik kāds ko sliktu nenodomā. Labi vēl,
Svētki paskrējuši. Pagājuši, parāpojuši. Kā nu kuram. Miers virs zemes, vismaz pie mums. Paldies par to pašu. Balts sniedziņš snieg uz skujiņām, un ne tikai. Viss, kā jābūt. Var atpūsties, padomāt. Atbilstoši svētkiem arī domas tādas gaišas.Par to, ka garšīgs cienasts sanācis. Par to, ka sabrauc radi, bērni, mazbērni. Par
Nogurums. Liels nogurums. Kad pulkstenis nāk uz sešiem, sāku visu putrot. Metu mieru un braucu mājās. Pa ceļam jāpieskrien kaimiņu skolā, jāsatiek kolēģe. Tā arī vēl darbā un tā kā izbrīnījusies prasa:- Kā, tu jau beidzi?- Nē, pati izbeidzos. Esmu iemācījusies: kad vairs nevar, tad jāmet miers un jābrauc gulēt.
Nāk iekšā vienpadsmitklasnieks un rūkņā: “Ir nu gan tagad tā jaunatne!” Izrādās, šo gandrīz no kājām notriekusi skrienoša astotklasniece. Pasmejos: “Jā, kad mēs augām, tad ar tā negāja.” Saruna akurāt kā faraonu laikos.Bet vai nu tik ļauni ir? Nebūt ne, vajag tik zināt, kur to labo jaunatni meklēt. Neba nu
