Eksāmens pagājis, rezultāti zināmi. Paldies Dievam, nav tik slikti, kā baidījos. Un tomēr kaut kas tā kā skrubina.Latviešu valoda, 11.klase. Latviešu valodas eksāmens. Šie bērni trāpījās kovidam taisni pa vidu. Pēc 9.klases pat eksāmenu nelika. Tātad šis viņiem ir pirmais, vienai daļai – pēdējais. Kas ir, tas paliks. Pēdējo gadu,
Esmu slima. Tā kā vajadzētu žēlot sevi, bet… žēl kolēģu. Mani, protams, aizvietos. Kolēģi vadīs (manā vietā) sava priekšmeta stundas, vadīs tikpat labi kā savas sarakstā esošās, kvalitatīvi. Un saņms daudz mazāk. Ja pašā slodzemaza, tad varbūt 1-2 eiro.Iedomāsimies, ka jebkurā citā amatā darba devējs nolīgst divus vienādas kvalifikācijas strādniekus
Esmu slimnīcā.Manā palātā ir vēl viena tante.Viņa ir krieviete. Latviski nerunā, tikpat kā nesaprot.Viņai ir 94 gadi.Es cienīšu viņas sirmos matus. Mana mamma būtu jaunāka.Es cienīšu viņas uzskatus par karu Ukrainā. Viņa lūdz par visiem, kas tur cieš un krīt, bet tic, ka Dievs ir taisno – tātad ukraiņu pusē.
Kad nāk jauni pārbaudījumi, līdzšinējie tā kā liekas mazāk svarīgi. Ziņa par ļauno karu lika saņemties arī tiem, kuriem bumbas uz galvas vismaz pagaidām nekrīt. Jā, nogurums liec pie zemes. Jā, vakarā pastrādāt vairs nav reāli – uzreiz pēc skolas acis gultu vien meklē. Bet nasta jānes vien tālāk. Neesam
Nav noliedzams, ka pat vissliktākās lietas var nest sev līdz kaut ko labu. Karš Ukrainā daudziem ir atvēris acis, licis pārvērtēt līdzšinējo dzīvi. Arī visparastākajiem vārdiem tas ir devis brīvību.Ir nākusi atziņa, ka vārds ir ļoti svarīgs. Un galvenais – tam jābūt patiesam. Ir svarīgi, kādus vārdus izvēlamies un kā
Vairs neatceros ne karavadoņa vārdu, ne laiku, ve valsti, kurā tas notika. Bet, atrazdamies svešā, okupētā zemē, viņš izdzirdējis par pretošanās kustību, vienam no padotajiem esot teicis:“Kad vecas sievas sāks mums uz galvām izliet savus naktspodus, mēs būsim pazuduši.”Rādās, ka Ukrainā šāda stadija drīz būs sasniegta. Nupat lasīju internetā, ka
Jā, grūti laiki. Neko darīt – tos mēs neizvēlamies. Un tagad noteikti jāizraugās sava pozīcija, mērķis, pienākumi. Varam uzsākt ko jaunu. Varam turpināt iesākto.Droši vien katrs no mums tagad domā – ko es labu varu darīt. Ļoti vienkārši – to, ko var un prot. Es protu mācīt bērnus. Runāt ar
Trešdien vajadzēja būt maniem svētkiem – kurjers atgādāja jauno grāmatu “Protu, protu rakstīt”, pavisam svaigu, gandrīz siltu. Svētku nebija. Karš taču. Un nav svarīgi, ka bumbas nekrīt uz mūsu galvām – tas attiecas arī uz mums.Jā arī es esmu vainīga. Neesmu iemācījusi skolēniem tik labi lasīt, lai tie prastu atšķirt
Neatceros, ka būtu izdevies kādu gadu strādāt uz vienu slodzi. Ak, jā, vienugad bija gan pusslodze – kad strādāju citā darbā un palūdza paralēli padarboties, lai aizstātu no ierindas izgājušu kolēģi. Bet tā tad jau vairs nebija nekāda “tikai pusslodze.” Dažreiz ir dzirdēts, ka skolotājiem pārmet pārlieku mantrausību – šie
Pavasarī tas ir pastāvīgs skolotāju pavadonis. Tiesa, par to parasti nerunā. Kaut kā neērti atzīties, ka esi tāds kā pussprādzis kaķis un gulēt vien gribi. Skolā vēl tā puslīdz izdodas noturēties līdz stundu beigām, bet, kā mājās, tā gar zemi. Jaunos (ja tādi kāds atrodas) par to nebrīdina, jo tā
