Agrs rīts. Ļoti agrs. Pieturā gaida bērnudārza darbiniece. Pamazām viņai piebiedrojas pulciņš skolēnu. Salst. Viņi gaida. Gaida. Gaida. Autobuss nenāk. Gaida vēl. Gaida. Salst. Mēģinājumi kaut kur kādu sazvanīt izrādās velti. Pamazām bērneļus savāc draugi, radi, pazīstami. Dažs aiziet mājās, citu aizved uz skolu. Par laimi vienā mašīnā vieta atrodas
Tā nu ir sanācis, ka pēdējos gados esmu vazājusies bezmaz vai pa visu Latvijas teritoriju, lekcijas lasīdama. Nācies būt gan lielās, gan mazās, gan parastās, gan speciālās skolās, gan laukos, gan pilsētās. Pieredzējušam skolotājam nav grūti ar pirmo acu uzmetienu noteikt auditorijas noskaņojumu, novērtēt skolotāju un skolēnu attiecības, bērnu un
Atkal zobens pacēlies pār dažām skolām, šoreiz Kurzemes pusē. Aizķēra, jo vienā no tām savlaik esmu strādājusi. Laikam vēršot ciet. Nē, vēl jau nekas neesot nolemts līdz galam, tikai tāda iespēja tiekot apspriesta.Esmu tam gājusi cauri. Tikko sāk apspriest tādas iespējas, vecāki jau laicīgi sāk ņemt bērnus ārā, nelaist uz
Svētki paskrējuši. Pagājuši, parāpojuši. Kā nu kuram. Miers virs zemes, vismaz pie mums. Paldies par to pašu. Balts sniedziņš snieg uz skujiņām, un ne tikai. Viss, kā jābūt. Var atpūsties, padomāt. Atbilstoši svētkiem arī domas tādas gaišas.Par to, ka garšīgs cienasts sanācis. Par to, ka sabrauc radi, bērni, mazbērni. Par
Nogurums. Liels nogurums. Kad pulkstenis nāk uz sešiem, sāku visu putrot. Metu mieru un braucu mājās. Pa ceļam jāpieskrien kaimiņu skolā, jāsatiek kolēģe. Tā arī vēl darbā un tā kā izbrīnījusies prasa:- Kā, tu jau beidzi?- Nē, pati izbeidzos. Esmu iemācījusies: kad vairs nevar, tad jāmet miers un jābrauc gulēt.
Reforma nāk virsū rūkdama. Atnāk. Skolotājam nu būšot vairāk tiesību, vairāk iespēju vadīties pēc konkrētās skolas konkrēto skolēnu vajadzībām. Pieredzējušo skolotāju prasmes tikšot ņemtas vērā. Un tā tālāk. Bet tālāk nāk ierobežojumi tādi un ierobežojumi šādi, norādījumi tādi un norādījumi šādi. Katru stundu jāiesāk taisni tā un jānobeidz šitā. Skolēniem
Svētku nedēļa. Vairumam skolēnu un skolotāju pie krūtīm sarkanbaltsarkanās lentītes, piespraudes u.c. Skaisti.Varbūt tas liekas dīvaini, bet man pie ikdienas darba apģērba negribas neko tādu spraust. Nespraužu arī. Tāpat jūtos labi.Protams, kādā klasē man pajautā, kāpēc staigāju bez lentītes. Jautā – tātad jāatbild. Piebakstu pie krūtīm un saku: “Tā ir
Lasu rakstu par to pašu – skolotāju trūkumu. Ar studētgribētājiem pedagoģijas jomā viss kārtībā – konkurss uz iestāšanos pamatīgs. Cita lieta, ka jaunie speciālisti tāpat kā ļaudis no ātrajām programmām drīz vien paņem vagu. Nav nekāds brīnums.Vajag tikai cilvēkam nokļūt skolā, un viņa dzīve pārvēršas kā uz burvja mājienu. Viņš
Esmu pavisam nomocījusies. Jau kuro dienu ar 11.klasi peramies pa komatiem. Vairums par katru cenu grib tos likt “uz dullo”, tas ir, kā pagadās. Nekas labs diemžēl nesanāk. Nākas vien meklēt lielos, ļaunos gramatiskos centrus, tātad teikuma priekšmetu un izteicēju. Iebraucam galīgās auzās.Uzdevums baiss – jāatrod teikumā vārds, kurš atbild
Dzirdu kārtējo bēdu stāstu: jauna skolotāja izmisumā, jo netiek galā ar pirmklasnieku, kurš dauza mēbeles, sit skolotāju, bērnus un, protams, lamājas. Atiet nost nevar. Kā lai māca pārējos? Māte šādu iespēju noliedz: viņas bērns nekad neko tādu nedarot, tātad tas nav tiesa vai arī kāds nabadziņu izprovocējis.Godīgi sakot, es arī
