Nu reiz dabūjām izbaudīt uz savas ādas, ko nozīmē īsta dabas stihija. Sagaidījām to tālu no mājām – Lietuvas vidienē, un tur bija tāpat kā Latvijā, cik nu varu spriest pēc interneta materiāliem un pa ceļam redzētajiem postījumiem.Skatoties dabas trakošanā gribot negribot nāk prātā domas par cilvēka niecīgumu tās priekšā.
Sūdzas kolēģe, lūdz padomu. Pirmklasnieks skolā stundu laikā enerģiski ņemas pa savām vīrišķajām detaļām: izpleš kājas, iebāž roku biksēs un darbojas. Uz skolotājas aicinājumiem to visu pārtraukt, mierīgi atbild: “Drusku pagaidi!” Un tiešām, pabeidzis darāmo, pievēršas mācību darbam. Tas gan veicas arvien sliktāk, bērnam arvien grūtāk koncentrēties kaut kam sakarīgam,
Visā pasaulē tiek lietots tāds priekšmets kā nazis. To pazīstam jau kopš akmens laikmeta. Ar nazi var sagādāt pārtiku, apstrādāt koku, medīt, ar ļoti asu nazi – izdarīt smalkas ķirurģiskas operācijas, greznus un dārgus nažus liek uz svinību galda. Tā varētu turpināt ilgi un dikti. Un tikai idiotam varētu ienākt
Agrs rīts. Ļoti agrs. Pieturā gaida bērnudārza darbiniece. Pamazām viņai piebiedrojas pulciņš skolēnu. Salst. Viņi gaida. Gaida. Gaida. Autobuss nenāk. Gaida vēl. Gaida. Salst. Mēģinājumi kaut kur kādu sazvanīt izrādās velti. Pamazām bērneļus savāc draugi, radi, pazīstami. Dažs aiziet mājās, citu aizved uz skolu. Par laimi vienā mašīnā vieta atrodas
Kad un kas ļāva polit- un nepolitkorektumam uzvarēt veselo saprātu? Laikam jau mēs paši. Aiz bailēm, kautrības, vēlēšanās būt pareiziem un velnsviņzin kādiem vēl iemesliem. Un te nu mēs esam.Jādomā katrreiz, vai tik drīkstu lietot vārdu “melns”, vai drīkstu zīmēt varavīksni – ka tik kāds ko sliktu nenodomā. Labi vēl,
Svētki paskrējuši. Pagājuši, parāpojuši. Kā nu kuram. Miers virs zemes, vismaz pie mums. Paldies par to pašu. Balts sniedziņš snieg uz skujiņām, un ne tikai. Viss, kā jābūt. Var atpūsties, padomāt. Atbilstoši svētkiem arī domas tādas gaišas.Par to, ka garšīgs cienasts sanācis. Par to, ka sabrauc radi, bērni, mazbērni. Par
Nogurums. Liels nogurums. Kad pulkstenis nāk uz sešiem, sāku visu putrot. Metu mieru un braucu mājās. Pa ceļam jāpieskrien kaimiņu skolā, jāsatiek kolēģe. Tā arī vēl darbā un tā kā izbrīnījusies prasa:- Kā, tu jau beidzi?- Nē, pati izbeidzos. Esmu iemācījusies: kad vairs nevar, tad jāmet miers un jābrauc gulēt.
Nāk iekšā vienpadsmitklasnieks un rūkņā: “Ir nu gan tagad tā jaunatne!” Izrādās, šo gandrīz no kājām notriekusi skrienoša astotklasniece. Pasmejos: “Jā, kad mēs augām, tad ar tā negāja.” Saruna akurāt kā faraonu laikos.Bet vai nu tik ļauni ir? Nebūt ne, vajag tik zināt, kur to labo jaunatni meklēt. Neba nu
Svētku nedēļa. Vairumam skolēnu un skolotāju pie krūtīm sarkanbaltsarkanās lentītes, piespraudes u.c. Skaisti.Varbūt tas liekas dīvaini, bet man pie ikdienas darba apģērba negribas neko tādu spraust. Nespraužu arī. Tāpat jūtos labi.Protams, kādā klasē man pajautā, kāpēc staigāju bez lentītes. Jautā – tātad jāatbild. Piebakstu pie krūtīm un saku: “Tā ir
Biju ar lekciju Dzirniekos, kur Staļģenes mazpulki rīkoja trīsdienu nometni. Sirsnīga uzņemšana, uzmanīgi un aktīvi klausītāji. Jauki. Bet ne par to ir stāsts.Nometnē piedalījās ne tikai bērni, bet arī vecāki. Protams, kur nu bez skolotājiem! Un lūdzu – te nu ir tā svētā trīsvienība, par kuru varam sapņot un uz
