Eksāmeni paskrējuši. Nu var pārdomāt, kas un kā, un kāpēc izdevies vai salaists grīstē. Salīdzinot ar pagājušo gadu, liekas drusku labāk. Mutiskais 11.klasei bija skolēniem paceļams, nezinu, kā gājis ar rakstiskajiem darbiem. Žēl, ka netiku savējos pavadīt – vajadzēja braukt kontrolēt citus. Nu, ja vajag – vajag. It kā viss
“Skolotāj, vai jūs streikosiet?” jautāja vienpadsmitie pirms vairākām dienām. Atbildēju piekrītoši. “Kāpēc?” Atbildi iesāku: “Tāpēc, ka izglītības sistēmā pašlaik viss ir…” Viņi teikumu pabeidza manā vietā, un neņemos to šeit citēt. Tālāk nāca “pareizi, skolotāj” un tamlīdzīgi. Uztraucas taču, mazie nabadziņi, par eksāmeniem, par nezināmo, kas gaida priekšā, par to,
Piekusu, pareizāk sakot, nomocījos. Jā, es zinu, man vajadzēja iet kādos kursos. Jā, es zinu, man vajadzēja laicīgāk meklēt palīdzību. Jā, es zinu, ka pamazām sāku atpalikt no dzīves trakā skrējiena. Bet tā jau nav, ka gluži neko vairs nemāku un nevaru. Bet pavasara nogurums… Kā jau vienmēr pavasarī, tikai
Pēc iepriekšējā raksta redzams, ka lasītāji sadalījušies divās bargās nometnēs – tie, kuri uzskata skolotājus par slinkiem, naudu prasošiem slaistiem, un tie, kuri šo profesiju redz kā visnotaļ godājamu. Pa visu ir vēl citi, tostarp skolotāj-vecāki vienā personā. Tādu nav maz, ja skaita arī vecmāmiņas un vectētiņus. Un arī te
Es varbūt neesmu pietiekami laba māte un skolotāja. Taču kaut kāds priekšstats par šiem ideāliem man tomēr ir – kā nekā četri savējie un skolā pavadīti gadi kaut ko māca. Tomēr es nekad neuzņemtos citas skolas kolēģiem bakstīt ar pirkstu, kā viņiem jāstrādā, un tikai tāpēc, ka mūsu mācību un
Protams, kā nu ne – pērkam tik to labāko. Mašīnas, kas pašas brauc, lelles, kas pašas kustas un pat runā un tā tālāk, un tā tālāk. Un, protams, svētos telefonus un citus tehnoloģijas brīnumus. Mīlulītim garlaicīgi? Vai, vai, vai, mēs nu esam sliktie vecāki, tūliņ jānoorganizē izklaides vai izpriecas. Dzimšanas
Pie mums, Murjāņos, sanāk bērni no visām Latvijas malām, tāpēc ir vieglāk saskatīt mūsu kopīgos klupšanas akmeņus. Un viens no tādiem – patiesībā ne vairs akmens, bet īsta klints – ir slinkums.Par slinkumu mēdz runāt visi. Skolotāji sūdzas, ka bērni slinki. Vecāki tāpat. Bērni paši bieži par sevi saka: esmu
Mana vecuma cilvēki labi atceras skolas obligāto literatūru. Tā tiešām bija obligāta – jālasa, un viss. Vai visi izlasīja? Protams, ne. Vai visu izlasīja? Arī ne. Es pati “Zaļo zemi” ņēmu cauri ar prieku, bet Lāča “Vētra” un Sakses “Pret kalnu” izrādījās nepārvarami šķēršļi. Ne reizi vien esmu dzirdējusi bēdu
Kā mums patīk tenterēt no viena grāvja uz otru! Atrodam pie draugiem vai kaimiņiem kaut ko labu, un – bladāc! – mums tūliņ un tagad tieši to vajag! Pat neskatāmies, kā tas jaunais sader ar visu pārējo. Kaut kas ir aktuāls – mums vajag to, un tikai to!Sakiet, lūdzu, –
Liekas, esmu ar kāju trāpījusi lapseņu pūznī. Iepriekšējam rakstam komentāri birst kā no maisa. Liela daļa atbalsta rakstīto. Bet daudz ir tādu, kas runā pretī. Tas būtu normāli. Diemžēl daudzu rakstītajā teikts apmēram šādi (domas apkopojot): 1) skolotāji tik prasa un prasa, viņiem naudu tik pieliek, bet paši negrib strādāt;
