Viņdien dabūju pa mizu no radinieces. Kā es tā esot varējusi – rakstīt internetā muļķības, ka skolā jāmāca krievu valoda. Visā pasaulē tak tagad krievu valodu aizliedzot, un krievi tak savlaik ar latviešiem izdarījušies tā un šitā. Nekāda sakarīgā saruna mums nesanāca. Patiesību sakot, tas nebija raksts, bet intervija, un
Saņemu ziņu ceturtdienas vakarā.Daiga: Nopirku no Jums sestdien “Es vairs nebēgu pa sapņiem”. Lasu, tiku līdz vidum. Vienkārši vājprāts… Kā to varēja paciest?Māra: Ja vajag, tad jāvar.Daiga: Es to darbu pārrakstītu ar visiem iespējamiem lamu vārdiem… Tikai ne ArvīdsMāra: Viņam bija cits vārds, bet visi lietoja iesauku Tēvocītis.Daiga: Stalkerisms. Amerikā
Pie mums, Murjāņos, sanāk bērni no visām Latvijas malām, tāpēc ir vieglāk saskatīt mūsu kopīgos klupšanas akmeņus. Un viens no tādiem – patiesībā ne vairs akmens, bet īsta klints – ir slinkums.Par slinkumu mēdz runāt visi. Skolotāji sūdzas, ka bērni slinki. Vecāki tāpat. Bērni paši bieži par sevi saka: esmu
Mēs tik daudz laika un pūļu veltām, lai bērniem, jauniešiem un pat sev pašiem kaut ko iemācītu, attīstītu vēlamus ieradumus. Tas nereti sagādā grūtības, un tad vairs nav tālu līdz strīdiem un konfliktiem. Taču ir viens ceļš, kas šo grūto procesu var atvieglot, un tie ir mazi prieki. Pavisam vienkārši
Labi atceros laikus, kad šie, mums svešie, svētki ienāca Latvijā. Bērniem tas sākumā likās visai jauki. Vismaz filmās tā izskatījās: tērpi, saldumi, jautrība. Patiesībā tā gluži nebija.Ne visi cilvēki bija laipni. Ne visi gribēja tādus svētkus. Ne visiem bija pietiekama rocība, lai pirktu daudz konfekšu. Un traucēja vēl kaut kas,
Kā mums patīk tenterēt no viena grāvja uz otru! Atrodam pie draugiem vai kaimiņiem kaut ko labu, un – bladāc! – mums tūliņ un tagad tieši to vajag! Pat neskatāmies, kā tas jaunais sader ar visu pārējo. Kaut kas ir aktuāls – mums vajag to, un tikai to!Sakiet, lūdzu, –
Izceļojāmies pa Kurzemi – trīsarpus dienas.Skaista bez gala. Ej, kur gribi , visur sakopts, puķes krāšņas jo krāšņas skaistās dobēs, protams, izravētās – ne tādas kā manējās. Iebraucām arī Turlavā, kur kādreiz dzīvoju. Kolhozu laikā tur bija tā nolaists, ka bijušo skaistumu varēja tikai nojaust, bet tagad.…. Ak! Ja es
Tik līdzīgi un tomēr atšķirīgi. Lielajās skolās vairāk distancēti un sasteigti, mazajās – personiskāki un sirsnīgāki.Attālināto mācību laikā to tikpat kā nebija. Kaut kā pietrūka. Septembrī atgriežoties skolā, acis vēl kaut ko meklēja. Nebijām atvadījušies. Kaut kas it kā palika nenokārtots. Tas tomēr ir ļoti svarīgi – vienai lietai pielikt
Esmu slima. Tā kā vajadzētu žēlot sevi, bet… žēl kolēģu. Mani, protams, aizvietos. Kolēģi vadīs (manā vietā) sava priekšmeta stundas, vadīs tikpat labi kā savas sarakstā esošās, kvalitatīvi. Un saņms daudz mazāk. Ja pašā slodzemaza, tad varbūt 1-2 eiro.Iedomāsimies, ka jebkurā citā amatā darba devējs nolīgst divus vienādas kvalifikācijas strādniekus
Esmu slimnīcā.Manā palātā ir vēl viena tante.Viņa ir krieviete. Latviski nerunā, tikpat kā nesaprot.Viņai ir 94 gadi.Es cienīšu viņas sirmos matus. Mana mamma būtu jaunāka.Es cienīšu viņas uzskatus par karu Ukrainā. Viņa lūdz par visiem, kas tur cieš un krīt, bet tic, ka Dievs ir taisno – tātad ukraiņu pusē.
